19. February, 2015
2009. gadā apgāds Mansards izdeva Knuta Hamsuna grāmatu “Pa aizaugušām tekām” Konstantīna Raudives tulkojumā. Es pirms jaunajam izdevumam biju tulkojumu sastatījis ar oriģinālu un arī uzrakstījis eseju par grāmatu. Grāmata vēl ir pārdošanā gan Nice Place Mansardā, gan internetā.
Šajā grāmatā varat staigāt pa Knuta Hamsuna takām. Lai gan daudzu latviešu grāmatplauktos atrodami Hamsuna darbi, un jūs jau droši vien neesat izņēmums – grāmata Pa aizaugušajām tekām ir tikai retajam, jo tā Konstantīna Raudives tulkojumā iznāca 1951. gadā[1] Čikāgā, tajā pašā pilsētā, kur Hamsuns gadus sešdesmit piecus agrāk bija strādājis par tramvaja konduktoru. Padomju Latvijā dzīvojošajiem tā bija praktiski kā nepieejama, un pēcpadomju laikos atrodama tikai bibliotēkās. Tomēr Pa aizaugušajām tekām ierindojama starp svarīgākajiem Hamsuna darbiem, un atzīmējot Knuta Hamsuna dzimšanas 150. gadadienu, lasītājam tā ir jauka dāvana. Grāmata ir īpatnēja ne vien tāpēc, ka rakstnieks to uzrakstījis mūža 90. gadā, bet savdabīgs ir arī tās konteksts, un te vēlos ieskicēt savu šī konteksta versiju.
1949. gada 28. septembris – 40 tonnu melleņu un jauna grāmata
Lasu avīzi ‘Aftenposten’, taču nečaukst papīrs, jo Bergenas universitātes arhīvā lasu to monitorā no mikrofilmiņas. Nelasu ne šodienas, ne vakardienas, bet 1949. gada 28. septembra numuru. Ir pagājuši tieši 60 gadi, un avīze atspoguļo pavisam citādu Norvēģiju nekā tā, kuru es pazīstu un kurā esmu uzaudzis; es teiktu: pat eksotiski citādu.
Avīze vēsta par kubiešu diplomāta vesto kontrabandu; policija mēģinot viņu noķert. Zviedrijā policija savukārt esot arestējusi četru sieviešu zagļu bandu, ar kurām kopā bijis zīdainis. Izlaupot dzīvokļus, zagles esot spainī uzvilkušas zīdaini augšā pa logu, lai nepiesaistītu kaimiņu uzmanību ar bērna raudām kāpņu telpā.
Tuvojas vēlēšanas, un, būdama konservatīva avīze, Aftenposten klaji atbalsta labējo partiju (Høyre). Es dzīvoju nākotnē, tāpēc zinu, kā būs. Uzvarēs Strādnieku partija (Arbeiderpartiet), kas iegūs 85 no 150 deputātu vietām un līdz ar to pilnīgu noteikšana Stūrtingā; jā, gandrīz pilnīgu noteikšana līdz pat mūsdienām un līdz tagadējai valdībai, kura šajās dienās uzsāks savu darbu. Norvēģija ir – un kopš Otrā pasaules kara ir bijusi – sociāldemokrātiskā valsts.
Avīze vēl sniedz dramatiskas ziņas par to, ka, vedot ogles no Anglijas uz Zviedriju, Kategatā esot avarējusi kuģis Juri, kura visa apkalpe, izņemot zviedru tautības kapteini, esot igauņi. Aizkustinoši rakstīts par jaunu izmisušu pāri, kuram nav kur dzīvot Oslo lielā mājokļu deficīta dēļ. Asaraini aizkustinoša ir arī reportāža no karā un pilsoņu karā izpostītās Grieķijas, uz kurieni komandētā žurnāliste apraksta grieķu bāreņu nometni. Jā, Norvēģijā salīdzinot ar citām valstīm tomēr daudzmaz sveikā tikusi cauri. No ostas ir ziņas par to, ka kuģis Bretagne iepriekšējā dienā atvedis caurules, lina izstrādājumus, skrūves un uzgriežņus, bet jau šodien aizvedis 40 tonnu saldētu melleņu uz Angliju. Ir arī ziņots par plāniem eksportēt Norvēģijas svaigu zivi no ar lidmašīnu.
Ziņas no darba biržas liecina par valsts straujo attīstību; visi, kas piesakās uz darbu, pie tā arī tiek – Oslo bezdarbniekos reģistrēti 686 vīrieši un 97 sievietes, taču brīvas vietas ir 1224 vīriešiem un 1497 – sievietēm. Man, mūsdienu norvēģim, mati ceļas stāvus, redzot vakanču sludinājumus iedalītus trijās kategorijās – vīriešiem, sievietēm un abiem dzimumiem. Pārsteidz arī tas, ka daudzviet uzsver tieši to, ka izglītība nav vajadzīga. Citi laiki. Un citi amati – sviestmaižu jaunava, bākas uzraugs, tipogrāfijas burtlicis, pildspalvu remonta meistars.
Citi laiki. Un citi amati – sviestmaižu jaunava, bākas uzraugs, tipogrāfijas burtlicis, pildspalvu remonta meistars.
Ārzemju ziņās ir paustas bažas par padomju kodolieročiem. Vēl viena aukstā kara liecība ir ziņa par to, ka Čehoslovākijas pilots nolaidies Rietumvācijā, kur lūdzis politisku patvērumu – telegrāfists un vienīgā pasažiere gan gribot atpakaļ. Savukārt pēdējais tehnikas kliedziens Anglijā esot televizors automašīnā – tā vēsta avīzes korespondents no Londonas radio gadatirgus. Norvēģiem, tāpat kā latviešiem, vēl būs jāgaida pieci gadi, līdz attiecīgajās valstīs 1954. gadā sāksies pirmie televīzijas raidījumi, un kur nu vēl automašīnā! 100 000 norvēģu arī gaida uz telefona līnijas ievilkšanu mājās. Netrūkst tas vien: rudenim un gadskārtējai debesu pilēšanai sākoties, ir lietussargu deficīts. Gadā vajagot 150 000 jaunu lietussargu, taču Norvēģijas lietussargu ražotāji spējot saražot tikai pusi. Viņi vaino valsts ieviestos importa ierobežojumus, kuri pastāvēs vēl daudzus gadus. Turpretī prieki ir Jēvīkā, kur šogad ir negaidīti liela timotiņa raža. Sēklas nevajadzēšot importēt.
Avīzē lasāma intervija ar populāro dāņu rakstnieku Tomasu Olesenu-Lekenu, kas viesojas Oslo. Viņš sūdzas par to, ka dāņu izdevēji vairs neņemoties publicēt viņa grāmatas. Tomēr ir kāds cits rakstnieks, kas šodienas avīzē dominē; viņš ir galvenā ziņa; svarīgāka par vēlēšanām, bandām un kodolieročiem. Knuts Hamsuns. Pašā pirmajā ’Aftenposten’ 1949.gada 28. septembra rīta numura lappusē ir vēstīts, ka tieši šodien iznāk Hamsuna grāmata. Ir raksts. Ir recenzija. Ir apgāda Gyldendal sludinājums. Pa aizaugušajām tekām: mīkstos vākos – 10 kronu, bet cietos – 13,50.
Pasaules slavenība bez sava laukuma
Lasošajai pasaulei ir jāizsaka pateicība Čikāgas tramvaju pārvaldei.
Dzimtenes lielajās pilsētās vēl joprojām Hamsuna vārdā nav nosaukta neviena iela vai laukums. Vai tautieši viņu aizmirsuši? Nebūt ne. Viņu lasa par spīti tam, ka viņa valoda ir arhaiska, man pašam, piemēram, Hamsuns raitāk lasās latviski nekā dzimtajā valodā. Bet norvēģi lasa ar prieku. Skolas hrestomātijās vienmēr atradīsiet pa viņa dzejolim, prozas fragmentam un 1890. gada rakstu par to, ka literatūras uzdevums ir asiņu čukstu,kaulu lūgsnuun cilvēka neapzinātās dvēseles dzīves atspoguļošana. Tramvajos redzami jaunieši ar Pānu, Mistērijām, Badu vai Viktoriju rokās, un ne jau tādēļ, lai pieglaimotos tramvaja konduktoram ar nolūku nopirkt bērnu biļeti – Hamsuns neapšaubāmi ir Norvēģijas visslavenākais tramvaja konduktors; Oslo tramvajos konduktoru manā bērnībā jau vairs nebija. Un, par laimi, Hamsuns bija nelāga konduktors: neorientējās apkārtnē un virzienos un izlaida pasažierus nepareizajās pieturās. Viņu atlaida. Lasošajai pasaulei ir jāizsaka pateicība Čikāgas tramvaju pārvaldei. Bet galvenais ir tas, ka jaunieši šī autora grāmatas lasa tramvajos simt gadu pēc to uzrakstīšanas. Tas taču nozīmē, ka autors ir izturējis laikazoba pārbaudes testu, vai ne? Vai tik tas nav diža pieminekļa vērts, vai tik nevajadzētu šāda autora vārdā nodēvēt kādu no galvaspilsētās galvenajām ielām, ielu, kurā atrodas svarīgas valsts iestādes, smalki restorāni, muzeji, un uz kuras ietvēm čum un mudž cilvēki? Ar Hamsunu ir citādi. Jo vienā no svarīgākajiem nacionālajiem mītiem viņš ir sliktais, proti, norvēģu mītā par Otro pasaules karu.
Karš kā pīlārs nācijas konstrukcijā
Karā mēs, norvēģi, bijām gan varoņi, gan upuri. Šī doma ir mūsu nacionālā mīta sastāvdaļa. Ir taču skaidra bilde – nacionālos mītus neveidosi no pāridarītāju un zaudētāju lomām – tad konstrukcija sabruks kā lapu būdiņa stiprā vētrā. Tieši tādēļ skolu vēstures grāmatās ir stāsti par upuriem un varoņiem. Ir stāsti par norvēģu ebrejiem, kurus sūtīja uz koncentrācijas nometnēm uz neatgriešanos. Ir stāsti par brašiem norvēģu jauniešiem, kas organizēja sabotāžas pret vācu okupantiem. Bet nav stāstu par to, ka norvēģu policisti, būdami nacistu rokaspuiši, šos pašus ebrejus reģistrēja un arestēja. Vēstures stundā mums stāstīja par 877 norvēģu kareivjiem, kuri gāja bojā, aizstāvot dzimteni, bet nestāstīja par 689 norvēģu jauniešiem, kas, būdami brīvprātīgie SS kareivji, gāja bojā Austrumu frontē. Tagad viņu anonīmās atdusas vietas atrodamas Krievijā, Igaunijā, Latvijā un citur.
Norvēģi grib sevi redzēt kā varoņus un upurus. Gluži tāpat kā latvieši. Gluži tāpat kā visas nācijas varbūt. Mēs esam vai nu tie, kas labu dara, vai arī tie, pret kuriem slikti izturas. Tā tas ir mūsu nāciju dzīvē, tā tas ir mūsu privātajā dzīvē. Patiesība turpretī ir daudzšķautņaina un nepārskatāma. Vienmēr ir fakti, kas mums iet secen, vai – ko klusiņām laižam garām. Vienmēr ir faktori, kurus neredzam, aizmirstam vai uzskatām par neesošiem. Patiesība ir haotiska, bet mēs tiecamies pēc vienkāršības. Patiesība ir raiba, bet mēs gribam to iedalīt melnā un baltā. Kuru vīru lai sūtām uz debesīm, kuru – uz elli? Vieni tevi mīl, citi –nīst. Hamsuns rakstīja debešķīgi, bet atbalstīja elli zemes virsū.
1940. gada 9. aprīlī hitleriskā Vācija okupēja Dāniju un Norvēģiju. Dānijas karalis un valdība no sākuma sadarbojās ar okupantiem, kamēr Norvēģija cīnījās pretī līdz kapitulācijai 1940. gada 10. jūnijā. Karalis un valdība bija devušies uz Angliju un turpināja savu darbu trimdā. Valstī valdīja vācieši kopā ar norvēģu Nacionālās vienotības partiju (Nasjonal Samling), kuras priekšgalā bija Vidkuns Kvislings (Vidkun Quisling, 1887-1945). Okupācija ilga līdz kara beigām, 1945. gada 8. maijam. Ziemeļnorvēģija tad bija nodedzināta, taču visumā karš Norvēģiju bija skāris mazāk nekā citas valstis Eiropā. Pavisam ap 10 000 norvēģu bija gājuši bojā (lielākā grupa bija jūrnieki), Norvēģijā vēl 11 500 vācu kareivju gāja bojā un ap 18 500 kara gūstekņu no Padomju Savienības un Dienvidslāvijas.
Pēc kara norisinājās tiesas procesi pret tiem, kas bijuši partijas Nasjonal Samling biedri. 50 000 cilvēku tiesāja par tautas nodevību – tas bija procentuāli desmit reižu lielāks skaitlis nekā citās nacistu okupētajās valstīs Rietumeiropā. Turklāt tas notika, balstoties uz svaigi pieņemtiem likumiem, kuriem bija atpakaļejošs spēks. Bija plānots šo procesu veikt cienīgi, tomēr naids un atriebība būs ņēmusi virsroku. Ir zināmi daudzi spīdzināšanas un necilvēcīgas izturēšanās gadījumi cietumos un nometnēs.
Tautas nodevēju bērnus apcēla un kaunināja skolās. Nežēlīgi izturējās pret tām sievietēm, kas bija kļuvušas par mātēm pēc mīlas sakariem ar vācu kareivjiem. Un, protams, pret viņu bērniem. Mīla nedrīkstēja būt stiprāka par nacionālo politiku.
Vētra bija pāri, tomēr zari vēl tika lauzti. Bet, kā vienmēr, ir lielie čiekuri, kurus neaiztiek. Viens šāds gadījums ir uzņēmuma Hydro vadītāji. Hydro tika dibināts nacionālmītiskajā 1905. gadā, kad Norvēģija kļuva par neatkarīgu valsti, bet Hydro – pirmie pasaulē – sāka ražot mākslīgo mēslojumu. Kara laikā viņiem nācās ražot alumīniju nacistu lidmašīnām un smago ūdeni atombumbām, izmantojot ārzemju piespiedu darbaspēku. Bet Hydro vadītājus un uzņēmuma īpašniekus, kuri kara laikā bija daudz nopelnījuši, pēc kara neviens netiesāja, par viņu ieguldījumu ienaidnieka pusē valsts nenosodīja. Viņi vēl bija vajadzīgi jaunās Norvēģijas uzcelšanā. Mūsdienās Hydro ir trešais lielākais alumīnija ražotājs pasaulē.
Cits piemērs, kas parāda, ka attieksme pret nacismu arī pirmskara Norvēģijā nebija viennozīmīga, ir Norvēģijas lielākā zemnieku savienība (Norges bondelag), kas dibināja Zemnieku partiju, kuras pēctece Centra partija tagad [2009.g.] ir Norvēģijas valdības sastāvā. Pirms kara savienības vadītāji izteicās nosodoši par ebrejiem un aktīvi sadarbojas ar nacistiem Vācijā. Varbūt viņi jutās glaimoti, jo, pēc nacistu rases pētnieku domām, norvēģu zemnieki esot paši tīrākie ārieši pasaulē.
Pie pilna prāta vai pilnīga plānprātība?
Saskaņā ar nacionālo mītu labie norvēģi cīnījās pret vācu nacistiem, bet sliktie viņus atbalstīja. Vairums norvēģu tomēr izturējās pasīvi. Hamsuns gan nebija nekāds pasīvais. Viņš atklāti atbalstīja jauno režīmu. Uz hitlerisko Vāciju viņš jau bija raudzījies labvēlīgām acīm, tai attīstoties trīsdesmitajos gados. 1935. gadā viņš bija rakstveidā uzbrucis Nobela miera prēmijas laureātam, pacifistam un demokrātijas aizstāvim Kārlim fon Osieckijam (Carl von Ossietzky, 1889-1938), kuru viņš uzskatīja par vācu tautas nodevēju. Viņš arī pirms kara bija atklāti atbalstījis norvēģu nacionāli orientēto, fašistisko Nacionālās vienotības partiju (Nasjonal Samling). Hamsuns neticēja sava laika demokrātijai, viņš ticēja dzelžainajai rokai, stiprajam vadītājam. Viņš neatbalstīja industrializāciju, viņš slavināja stipro zemnieku, kas arī redzams viņa romānā Zemes svētība, par kuru rakstnieks 1920. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Hamsuns ienīda Angliju un ASV, bet cienīja Vāciju un vācu kultūru.
Klausos 1941. gada radioierakstu ar Hamsuna balsi. Žurnālisti ieradušies Nerholmā, iepriekš nebrīdinot. Žurnālisti neatlaidīgi grib, lai viņš runātu par saviem darbiem, bet rakstnieks apgalvo, ka savus darbus nekad nepārlasot un no Pāna un Bada nekā neatceroties. Viņš runā par jauno laiku un salīdzina tos, kas cīnās pret jauno nacistisko valdību, ar tiem, kas cīnījās pret Norvēģijas neatkarību 1905. gadā. Viņš runā par jaunāko literatūru un mākslu un kritizē rakstniekus un māksliniekus, kurus uzskata par komunistiem. Pats saka, ka radio neklausoties, jo esot kurls. Vairākas reizes grib pārtraukt interviju, jo neesot vairs ko teikt. Žurnālisti mudina uz runāšanu. Intervijā viņš runā lēni ar skaidri ieturētām pauzēm . Šķiet, ka visas desmit minūšu garās intervijas laikā viņš ne reizi nepasmaida. Var saprast, ka balss pieder vecam vīram. Izloksne it kā ir tā, kurā runā Oslo un Norvēģijas austrumos. Taču kaut kas nenosakāmi svešāds arī tajā ir. Varbūt tāpēc, ka nav dzīvojis vienā vietā vien. Viņš dzimis Gudbransdālenē Norvēģijas vidienē vai nu Vogo, vai Lommā – par to īstas vienprātības vēl nav – kopš triju gadu vecuma dzīvojis Ziemeļnorvēģijā, vēlāk kādu laiku padzīvojis pie Rietumnorvēģijas fjordiem un Austrumnorvēģijas mežos, tad Amerikas prērijās, Parīzē, Kopenhāgenā un Kristiansannā. Nerholmu pie Grimstades Norvēģijas dienvidos viņš nopirka 1918. gadā un drīz izveidoja no tās paraugfermu. Zemnieka slavināšana viņam nebija tukši salmi.
Kad Vācija bija okupējusi Norvēģiju, Hamsuns tūlīt pat jaunajiem valstsvīriem izteica atbalstu. 1943. gada pavasarī viņš Vācijā apciemoja fanātisko propagandas ministru un lielo antisemītu Jozefu Gebelsu (Joseph Goebbels, 1897-1945) un pēc tam pateicībā viņam nosūtīja savu Nobela medaļu, pievienojot vārdus par to, ka neviens neesot tik ideālistiski aizstāvējis Eiropu un cilvēci kā tieši Gebels. Vēlāk viņš satiekas arī ar Hitleru, un, lai gan Hitlers saskaišas par Hamsuna mēģinājumu viņu pārliecināt, lai atstādina Norvēģijas reihskomisāru Jozefu Terbofenu, avīze Aftenposten 1945. gada 7. maijā publicē Hamsuna nekrologu Ādolfam Hitleram. Laikā, kad visiem nacistu sakāve bija acīmredzama, vecais rakstnieks Hitleru dēvēja par cilvēces kareivi.
Jautājums pēc kara bija šāds: Vai iemīļotais rakstnieks bija traks vai pie pilna prāta? Kā gan iespējams dēvēt vairāku miljonu cilvēku slepkavu par cilvēces kareivi un dižu reformatoru?
Mūža pēdējie gadi
Nebija īsti saprotams, kā apieties ar viņu. Pēc mājas aresta un uzturēšanās slimnīcā un veco ļaužu pansionātā, beidzot tika nolemts rakstnieku pakļaut tiesas psihiatriskajām pārbaudēm, kuru laikā viņam bija garas sarunas ar galveno ārstu Gābrielu Langfeltu (Gabriel Langfeldt). Langfelts kopā ar ārstu Ērnulvu Ēdegoru (Ørnulv Ødegaard) uzrakstīja 83 lappušu garu ziņojumu par Hamsunu ar secinājumu, ka viņam ir novājinātas dvēseles spējas, taču nedraud briesmas, ka noziegumi varētu atkārtoties.
Ar ārstu spriedumu par to, ka Hamsuns kara laikā nebija pieskaitāms, valsts izvairās no situācijas, kad varonis, kas bija pārņēmis veco nacionālo ģeniālo dižrakstnieku, Ibsena un Bjērnsona, vietu, bija jāsūta aiz restēm, ne tikai tāpēc, ka viņš jau vecs un vārgs. Balstoties uz ārstu ziņojumu, prokuratūra atsauca krimināllietu pret rakstnieku un tās vietā cēla civillietu, par pamatu ņemot viņa līdzdalību partijā Nasjonal Samling. Tiesa piesprieda viņam 425 000 kronu naudas sodu. Šo spriedumu Hamsuns apstrīdēja, un Augstākā tiesa samazināja summu līdz 325 000 kronām.
Jau pirms tam, uzturoties Lannvīkas veco ļaužu pansionātā, viņš bija sācis rakstīt grāmatu, kurā pēckara notikumi aprakstīti no viņa skatpunkta. Pēc tiesas sprieduma grāmatas iznākšana viņam bija svarīga arī no materiālā viedokļa. Piespriestais sods bija milzīgs.
Hamsuna apgādam bija dalītas domas par šīs grāmatas izdošanu; no vienas puses, tas bija tautas nodevēja darbs, no otras puses – potenciāls dižpārdoklis. Vispirms apgāds Gyldendal nevēlējās grāmatu izdot, ja viņš neizsvītrotu tajā Langfelta vārdu. Izdevējs Haralls Grigs (Harald Grieg, 1895-1972), kas kara laikā bija „labo” norvēģu pusē, uzskatīja, ka naidpilnais ārsta raksturojums samazinot grāmatas literāro vērtību. Hamsuns gan grozīja tekstu, taču noraidīja prasību izsvītrot ārsta vārdu. Galu galā apgāds piekāpās un izdeva grāmatu 1949. gada 28. septembrī. Hamsuns bija vēlējies, lai grāmata nāktu klajā 4. augustā, viņa 90. dzimšanas dienā, tomēr tas nebija izdevējam pieņemams. Grāmata iznāca 5000 eksemplāros pirmajā metienā, ko uzreiz izpirka, pēc dažām dienām tika pasūtināti vēl 7000 eksemplāru. Vienlaikus grāmata iznāca Zviedrijā un jau nākamajā gadā – trīs vācu versijās, bet aiznākamajā – latviski.
Hamsuna dzīve kara laikā un pēc kara arī nodarbinājusi citus autorus – sievu Marīi Hamsunu (Marie Hamsun, 1881-1969) autobiogrāfijā Varavīksne (Regnbuen, 1953), viņa advokāti Sigri Straiju (Sigrid Stray, 1893-1978) atmiņu grāmatā Mans klients Knuts Hamsuns (Min klient Knut Hamsun, 1979). Dāņu autors Torkilds Hansens (Thorkild Hansen, 1927-1989) 1978. gadā izdod grāmatu par tiesas procesu pret Hamsunu trijos sējumos, kas izraisīja plašas debates, jo autors grāmatā izpaudis sašutumu par to, ka norvēģi pārāk cietsirdīgi esot uzturējušies pret veco vīru.
Pats atceros, 1996. gada pavasarī, pirmo un vienīgo reizi mūžā ar vecmammu aizgājām kopā uz kino, uz Jāna Truella (Jan Troell, dz. 1931.g.) filmu par Hamsunu pēc Pēra Ūlova Ēnkvista (Per Olov Enquist, dz. 1934.g.) scenārija. To filmu viņa gribēja redzēt. Hamsuns viņas paaudzi nav atstājis vienaldzīgu, un filmu viņa negribēja laist garām. Šķiet, viņa uz kino vairākus desmitus gadu nebija gājusi. Es biju pārsteigts par savu vecmammu. Viņa mani pārsteidza arī vēlāk. Dažus gadus vēlāk, apmēram tajā vecumā, kad Hamsuns atsāka rakstīt, viņa pirmo reizi mūžā lidoja. Viņa lidoja uz Rīgu, lai mazdēlu apciemotu. Tiesa, vajadzēja mazliet konjaciņa, taču bailes pārvarēja – tā bija tā pati, kas bija teikusi, ka nekad nesperšot kāju lidmašīnā. Tāpat ka labs kriminālromāns arī cilvēki pēdējās lappusēs spēj pārsteigt. Kā Hamsuns, uzrakstot jaunu meistarstiķi, vai mana vecāmamma, pārvarot savas bailes lidot; bailes, kuras kapā nepaņēma līdzi.
Bet ko tad rakstīja Aftenposten par grāmatu tās iznākšanas dienā? Avīžraksts satur garus citātus no grāmatas, akcentējot ārsta kritiku. Recenzija slavē Hamsuna spalvu un izsaka sajūsmu par maģiju, kādu rakstnieks rada. Recenzijas autors Sīverts Orflots (Sivert Aarflaat) to salīdzina ar Aladina burvju lampu. Taču tajā pašā laikā Orflots asi kritizē Hamsuna politiskos uzskatus, citējot 1943. gada runu preses kongresā Vīnē, Hitlera nekrologu un lugu „Pie valstības vārtiem” (Ved rikets port, 1895), kuras galvenais varonis Īvars Kareno runā par vajadzību pēc kara un pēc stipra valstsvīra, kas valdīs pār visu pasauli un gaidīs dižo teroristu, cilvēka dēlu Cēzaru, jo vienīgi tas spēšot uzturēt cilvēku mūsos. Orflots piebilst „Nuja. Hamsuna vēlēšanās piepildījās.” Bet viņš gan arī apšauba, vai tik izcilu grāmatu būtu spējis uzrakstīt plānprātiņš.
Kad grāmata bija iznākusi, mērķu sirmgalvim vairs nebija. Hamsuns kļuva aizvien vārgāks. Viņš jau bija kurls, un arī redze kļuva sliktāka. 1950. gada janvārī viņš uzrakstīja rakstniekam Ūlavam Gullvogam (Olav Gullvåg, 1885-1961, kura romāns Tas sākas Jāņunaktī ir tulkots latviski) savu priekšpēdējo vēstuli; Gullvogs bija pirmais norvēģu kolēģis, kas pēc kara, 1946. gada rudenī, bija sazinājies ar Hamsunu. Pilns vēstules teksts ir šāds: „Esmu ļoti akls, nevaru ne lasīt, ne rakstīt. Gaidu tikai mūžību.”
1952. gada 19. februārī Hamsuns mūžību sagaidīja miegā, ar sievu Marīi blakām; no saviem attēliem uz sienas viņā noraudzījās Gēte un Dostovjevskis.
Hamsuna literārie pilieni
Viens, divi, trīs, četri — tā es te sēžu un piezīmēju un rakstu sev mazas skrandas. Nekas liels no tā neiznāks, tas ir tikai vecs ieradums. Es piesardzīgi pilinu vārdus. Es esmu ūdens krāns, kas stāv vaļā un pil — viens, divi, trīs, četri. — (66. lpp)
Pa aizaugušajām tekām ir literārie pilieni. Te ir argumentējošie pilieni, vērsti pret norvēģu sabiedrību. Te ir puspatiesību pilieni. Te ir paskaidrojuma pilieni par to, kāpēc viņš karā bija rīkojies tieši tā. Te ir naida un rūgtuma pilieni, adresēti galvenajam ārstam Gābrielam Langfeltam, kas veco vīru pakļāva mokošām pārbaudēm. Te ir sarkasma pilieni un ironijas pilieni. Arī viens otrs humora piliens te atrodams. Te ir medus pilieni daiļdarba lasītājam. Te ir pilieni, kuros atmirdz epizodes no viņa garās dzīves. Ir pilieni, kuros skatoties, sīki ikdienas notikumi kļūst nozīmīgi un šķietami sīkas lietas – svarīgas.
Pa aizaugušajām tekām ir literārie pilieni.
Šai grāmatai ir veltīts mazāk uzmanības nekā daudzām citām Hamsuna grāmatām. Iespējams, tāpēc, ka to bieži vien uztver par autobiogrāfiju, nevis par daiļdarbu. Grāmatai iznākot, to jau arī vairs nevarēja uztvert neitrāli. Hamsuns atteicās lūgt saviem tautiešiem piedošanu. Daudzu cilvēku acīs šī bija tikai sagrabējuša sirmgalvja aizstāvības runa; kāds recenzents citā avīzē uzskatīja, ka to vienīgi pienāktos glabāt vienā eksemplārā universitātes bibliotēkas noliktavā nākotnes pētniekiem, lai tie tad nu varētu pētīt šo plānprātīgo rakstnieku no psiholoģiskā un vēsturiskā aspekta. Šī Hamsuna grāmata ierakstāma plašajā robežjoslā starp autobiogrāfiju un daiļliteratūru. Pats viņš darbu dēvēja par ”grāmatu” vai „rakstāmgabalu”. Liela tās daļa grāmatas bez šaubām ir autobiogrāfija, kurā aprakstīts gan tikko notikušais, gan atgadījumi no agrākās dzīves, protams no sava redzējuma, ar saviem vērtējumiem un noklusējumiem. Lai gan viņš raksta par savu dzīvi, viņš arī izmanto sevi pašu par daiļdarba varoni. Te atrodams gan teksts, gan metateksts. Viņš izpauž gan rakstnieka varu, gan savu nespēcību, uzturoties slimnīcā, psihiatriskajā iestādē un pansionātā.
Fikcija, piemēram, ir Kletranas Martins, kas uzmeklē Hamsunu mežā pie pansionāta, un iedod Hamsunam palasīt savu autobiogrāfiju. Martins ir tēls, kas līdzīgs daudziem citiem Hamsuna varoņiem, proti, Martins ir klaiņotājs, un viņa dzīves stāsts atsaucas ar citiem Hamsuna darbiem. Hamsuna attieksme pret Martinu liekas apbrīnu pilna.
Grāmatā Hamsuns cīnās ar citiem cilvēku dzīļu pazinējiem, ar psihologiem. Viņš ir lielāks cilvēku pazinējs, jo viņš ir Rakstnieks. Hamsuns cīnās pret citiem vārdu meistariem, pret juristiem. Viņš ir dižāks vārdu meistars, jo viņš ir vārdu mākslinieks. To viņš mēģina parādīt ar retoriku savā aizstāvības runā, ko iekļāvis grāmatā. Jo, kā tiesas runa tā izceļas nevis ar loģiku un dzelžainiem faktiem, bet būtisku faktu un pierādījumu trūkums tiek ietīts apsūdzībās par Norvēģijas valsti. Te ir izcila retorika un vārdu grozīšanā tā, ka tiesas klausītāju un grāmatas lasītāju redzētu tieši Hamsuna īstenību.
Lai kā arī domātu par cilvēku Hamsunu, rakstniekam Hamsunam ir sava vieta pasaules literatūrā. Un norvēģu kultūrā. 2009. gadā arī karaļģimene aktīvi piedalījusies rakstnieka jubilejas svinībās, piemēram kroņprincese Mete Mārita piedalījās Hamsuna centra atklāšanā Hāmarejā. Hamsuna nepareizā nostāja kara laikā nav aizmirsta, bet nevar apstrīdēt, ka viņš bija viens no visu laiku dižākajiem norvēģu autoriem. Hamsuns raksta: „Visu vārdi, kas te mēs esam, simts gados tiks izdeldēti no zemes, neviens tos vairs nedz atcerēsies, nedz pieminēs. Mūsu likteņi tiks aizmirsti.” (148. lpp). Kā tik ne arī! Hamsunu tik ātri jau nu vis neaizmirsīsim. Tas tik tāds autora flirts ar lasītāju.
[1] Šo grāmatu izlasīju divreiz no vietas, salīdzinot Raudives tulkojumu ar oriģinālu, veicot labojumus tur, kur tulkojums pārāk tālu bija aizmaldījies no oriģināla. 1951. gada izdevumā rakstīts, ka grāmata esot pārtulkota no norvēģu valodas, kas teorētiski būtu iespējams, jo Raudive pārvaldīja zviedru valodu. Sastatot tulkojumu ar oriģinālu, tomēr kļūst skaidrs, ka uz Raudives rakstāmgalda katrā ziņā bijis ne tikai norvēģu oriģināls, bet arī kāda no vācu versijām. Šajā esejā nepieskaršos nedz pašam tulkojumam, nedz Hamsuna nozīmei Latvijā. Par to latviski rakstījusi Maija Burima, no kuras kas vēl par šo tēmu ir gaidāms arī turpmāk. Norvēģiski par Hamsuna nozīmi Latvijā ir iznākusi grāmata 2009. gada oktobrī Hēges Būmanes-Grundehjēnas (Hege Boman Grundekjøn) sakārtojumā.
2009