NYNORSK STATUS
Īvars Osens – jaunnorvēģu valodas tēvs

Šis raksts tapa 2003. gadā, balstoties uz referātu konferencē, kuru rīkoja Daugavpils universitāte. Agrāk teksts ir publicēts rakstru krājumā “Valoda 2003 – Valoda dažādu kultūru kontekstā”. Daugavpils, DU Saule 2003, 56.–62.lpp

Latviešu un norvēģu valodai ir kopīgs tas, ka abām valodām ir pa divām rakstu valodām – latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu jeb literārā valoda un būkmōls un jaunnorvēģu valoda . Šī raksta mērķis ir salīdzināt abu valodu mazāk lietoto rakstu valodu attīstību un stāvokli.

1. Tapšanas vēsture

Latgaliešu rakstu valoda izveidojās 18. gs. pirmajā pusē ar nelatviešu izcelsmes garīdznieku ieguldījumu. Jaunnorvēģu valodas „tēvs” ir Īvars Ōsens (Ivar Aasen, 1813-1896 angliski/krieviski), kas ievāca izlokšņu materiālus, uz kuru pamata izdeva gramatiku 1848. gadā un vārdnīcu 1850. gadā.
Pirmie raksti latgaliešu rakstu valodā bija reliģiska satura, turpretī jaunnorvēģu valodā pirmie bija laicīga satura teksti. Norvēģijā reliģiski teksti līdz 19. gadsimta otrajai pusei bija tikai dāņu valodā. Lai gan 18. gs. valodiskā ziņā bija daudz izdevīgāks Latvijai un Latgalei, jo baznīcas valoda bija dzimtā valoda, vēlāk jaunnorvēģu valodai daudzējādā ziņā ir bijusi vieglāka attīstības gaita. Te svarīgi ir politiski apstākļi. Jaunnorvēģu valoda jau 1885.g. ieguva savu pašreizējo statusu likumdošanā un tagad 12% Norvēģijas iedzīvotāju dzīvo pašvaldībās, kur administratīvā valoda ir jaunnorvēģu valoda [8:393]. Latgaliešu rakstu valodai turpretī ir bijuši ierobežojumi cara laikā, Kārļa Ulmaņa diktatūras laikā un padomju laikā, sākot ar 1956. gadu. Tomēr padomju laikā tās kopšana notika ārpus Latvijas, un 80. gadu beigās Latvijā sākās latgaliešu rakstu valodas atmoda. Patlaban tās aizsargāšana likumdošanā ir samērā formāla lieta.

2. Ģeogrāfiskā izplatība

Vēsturisku apsvērumu dēļ latgaliešu rakstu valoda daudz vairāk nekā jaunnorvēģu valoda pieder vienam reģionam. Vēsturiski jaunnorvēģu valodas lietošanas apgabals, reizē arī atturības kustības bastions un apgabals ar augstāku reliģisku aktivitāti ir bijis Rietumnorvēģija un Dienvidnorvēģija. Tomēr mūsdienu sekularizētajā sabiedrībā tas ir mazāk izteikts nekā agrāk. Tātad tas ir tālu no situācijas Latvijā, kur konfesiju robežas un izoglosas samērā labi pārklājas. Pāri Latvijai ir gājusi divu valstu – Zviedrijas vai Krievijas un Polijas/Lietuvas – robeža. Šāda situācija Norvēģijā nav bijusi.
Latgalei un jaunnorvēģu valodas apgabalam līdzīgi ir tas, ka iedzīvotāji izjūt attālumu no galvaspilsētas. Te nav runa tikai par kilometros mērījamu attālumu, bet arī attālumu kultūras un politiskā ziņā. Lai gan jaunnorvēģu valodai ir daudz lietošanas sfēru, tā tomēr ir mazāk urbāna nekā būkmōls. Te tātad ir runa par attiecībām starp centru ar tam piemītošo varu un perifēriju, kad nosacīti varam būkmōlu un latviešu literāro valodu saukt par valsts centra valodām, bet jaunnorvēģu valodu un latgaliešu rakstu valodu par perifērijas valodām.

3. Likumdošana

Valodas vai tās paveida prestižs ir cieši saistīts ar valodas likumisko statusu, kas savukārt sekmē to, ka valodu lieto vairākās sfērās [12:125]. Abas valodas ir aizsargātas valstu likumdošanā, jaunnorvēģu valoda, tiesa, ar daudz labākiem nosacījumiem, jo tai nav nekādu formālu subordināciju būkmōlam.

LR Valsts valodas likumā ir rakstīts: ”Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.” [14:4] Tomēr institūcijas, kas īstenotu šī panta apakšpunkta saturu, nepastāv.

4. Lietošanas sfēras

4.1 Skolas
Latvijā latgaliešu rakstu valodu var apgūt tikai dažās skolās Latgalē, kā Nautrānu un Vārkavas vidusskolā, Šķilbānu pagasta Upītes skolā [16:275], kā arī Baltinavas vidusskolā. Citu Latgales skolu skolēniem tiek rīkotas latgaliešu daiļlasīšanas un kultūrvēstures olimpiādes. Norvēģijā visiem skolēniem jāmācās rakstīt abās rakstu valodās un visiem jāliek eksāmens abās rakstu valodās. Daiļliteratūru skolās tāpat lasa abās valodās. Tiesa, pilsētas skolēnu vidū bieži ir mantota skepse pret jaunnorvēģu valodu.
4.2. Plašsaziņas līdzekļi
Norvēģijā pēc likuma vismaz 25% nacionālo televīzijas un radio raidstaciju raidījumu jābūt jaunnorvēģu valodā, turpretī Latvijas valsts radio raida tikai divas īsas programmas nedēļā latgaliešu valodā. Reizi mēnesī ir arī televīzijas raidījums Olūts. Latgaliskai presei arī nav īpaši labu apstākļu, jo pat vietējā prese Latgalē pārsvarā lieto latviešu literāro valodu. Norvēģijā ir 55 jaunnorvēģu valodas avīzes, no kurām viena iznāk katru dienu. Ir arī viena liela nacionāla nedēļas avīze Dag og Tid un politikas, kultūras un filozofijas laikraksts Syn og segn.
4.3. Literatūra
Norvēģijā runā par būkmōla rakstniekiem un jaunnorvēģu rakstniekiem, tomēr literatūras vēsturi skata vienkopus. Vai Latvijā runājam par divām atsevišķām literatūrām? Latviešu literatūras vēsturēs, lai gan maz, tiek minēti arī fakti par latgaliešu literatūru, un tas būtu pamats uzskatīt, ka latgaliešu literatūra un kultūra ir daļa no koplatviešu kultūras. Tomēr skolu programmās un obligātā literatūrā augstskolās, piemēram LU un LKA, latgaliešu literatūra nav jālasa [2, 3, 9, 13]. Ņemot vērā tos darbus, kas ir iekļauti programmās, diez vai literārā vērtība ir pamats tam, ka latgaliešu literatūra netiek iekļauta.
4.4. Grāmatniecība
Abām valodām ir izdevniecības, kas īpaši veicina grāmatu izdošanā latgaliski un jaunnorvēģu valodā, – Rēzeknes apgādi Latgolys kulturys centra izdevnīceiba un Annele Latvijā un Det norske Samlaget Norvēģijā. Latvijā pēdējā desmitgadē iznāk ap desmit grāmatu gadā latgaliešu rakstu valodā, turpretī jaunnorvēģu valodas apgāds Det norske Samlaget 2001. gadā izdeva 147 grāmatas [6]. Norvēģijā arī citi apgādi izdod grāmatas jaunnorvēģu valodā, turklāt visas norvēģu skolas mācību grāmatas iznāk abās valodās, neatkarīgi no apgāda. Kamēr grāmatas jaunnorvēģu valodā ir dabūjamas visā valstī, grāmatas latgaliešu rakstu valodā ir grūti dabūt ārpus Latgales par spīti tam, ka daudz latgaliešu dzīvo citur Latvijā [16:273].
4.5. Organizācijas
Abām valodām ir organizācijas, kas darbojas ne tikai to lietošanas areālā, bet arī galvaspilsētā un citur. Šīs kustības darbojas ar valodas kultūras jautājumiem un ar šīs valodas lietošanu skolās un citur sabiedrībā. Viena no atšķirībām ir tāda, ka jaunnorvēģu valodas organizācijas cenšas sekmēt to, lai vairāk skolēnu izvēlētos jaunnorvēģu valodu par galveno valodu, turpretī Latvijā cenšas, lai latgaliešu rakstu valoda būtu vismaz izvēles priekšmets. 2000.g. 1. aprīlī dibināja Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociāciju, kas darbojas, lai popularizētu latgaliešu rakstu valodas, literatūras un kultūrvēstures mācīšanu skolās. Asociācija organizē vasaras kursus „Vosoruošona”. Studentiem ir Latgolas studentu centrs. Zīmīgi ir tas, ka abu valodu organizācijas nedarbojas ar lingvistiskiem jautājumiem vien, bet tos iesaista plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā.
Abām valodām ir jauniešu organizācijas – Latvijā tas ir Latgolas studentu centrs, kas izdod virtuālo žurnālu Graidi [7], Norvēģijā tā ir Målungdommen. Tipisks jauniešu aktīvistiem abās valstīs ir izteikts pūrisms valodas jautājumos. Jaunieši mēģina valodu paturēt tīrāku, atbrīvojot no svešiem elementiem un attālinoties no lejaslatviešu, respektīvi, būkmōla un dāņu valodas.
5. Sociolingvistiski aspekti
Sociolingvistika pēta, kā valodu lieto sabiedrībā [5:563]. Valodas lietošanu nosaka piederība pie sociālām grupām un sociālā hierarhija. To, kāpēc latgalietis ar lejaslatvieti – jā, reizēm pat divi latgalieši publiskā vietā – nerunā latgaliski, bet latviešu literārajā valodā, nevar skaidrot lingvistiski, jo valodas paveidi ir pietiekami līdzīgi, lai ar gribu un pieradumu viens otru saprastu. LR likumdošana arī neregulē valodu, kuru privātā saskarē lieto valsts iedzīvotāji. To tātad var skaidrot tikai ar nerakstītām sociālām normām. Šo normu pamatā ir vēsturiski, sociāli un ekonomiski apstākļi, piemēram, Latgale ir ekonomiski mazāk attīstīta nekā pārejā Latvija un galvaspilsētā runā latviešu literārajā valodā.
Šeit saskaramies ar lielām atšķirībām valodas lietošanā Norvēģijā un Latvijā. Sākot ar 20.gs. 70. gadiem, norvēģi lieto savu izloksni, arī runājot ar citu novadu pārstāvjiem. Arī kultūras darbinieki, ministri un tagadējā kroņprincese runā dzimtajā izloksnē. Latgalē pastāv divējāda diglosija: viena ir saistīta ar to, ka Latgale ir daudzvalodīgs reģions, otra ar to, ka latgaliešu literārajai valodai nav reģionālas valodas statusa, proti, privātajā dzīvē citvalodīgie lieto savu valodu un latvieši lieto savu izloksni (ne visi), bet sabiedriskajā dzīvē latviešu literāro valodu.
Izloksne ir daļa no identitātes un valodai ir indentificēšanas funkcija. Ja kāds cilvēks tomēr lieto kādas citas grupas valodu, tas var nozīmēt, ka viņš vēlas solidarizēties ar grupu [10:176], vai arī, ka viņš baidās no sankcijām [12: 116]. Šādā aspektā būtu jāpēta latgalieši – vai tie cenšas runāt latviešu literārajā valodā tāpēc, ka vēlas identificēties ar lejaslatviešiem vai tāpēc, ka baidās no sankcijām? Tāpat būtu jāpēta lejaslatviešu attieksme pret latgaliešu rakstu valodas un latgaliešu izlokšņu lietošanu, lai apzinātu attieksmes un eventuālus mītus.
Jaunnorvēģu valodas piekritēji uzsver gan vietējās, gan nacionālās identitātes saglabāšanu. Tāpat daudziem Latgalē ir piederības sajūta pie etnosa (latviskā) un subetnosa (latgaliskā) [15].
Runājot ar latgaliešiem par dzimto valodu, atklājas, ka viņi nosoda savu valodu slāvu aizguvumu dēļ. Latviešu literārās valodas ģermānismu bagātība, šķiet, tiek piemirsta. Tiek arī aizmirsts latgaliešu rakstu valodas vārdu un formu seniskums. Pat ja tā būtu jaunāka nekā latviešu un leišu valoda, tā tik un tā ir viena no vissenākajām dzīvajām indoeiropiešu valodām. Ja vispār vērtējam valodas pēc šādiem kritērijiem un latgalisko uzskatām par mazāk vērtīgu nekā latviešu literāro valodu, tādā veidā vienlaikus tiktu nicinātas tādas valodas kā angļu, franču, zviedru, dāņu un norvēģu valoda. Nosodošā attieksme pret latgaliešu rakstu valodu padomju laikā varētu izskaidrot to, kāpēc paši latgaliešu valodā runājošie neuzskata savu valodu par pietiekami labu esam.

Secinājums

Jaunnorvēģu valoda bauda daudz lielākas priekšrocības nekā latgaliešu rakstu valoda gan likumdošanā, skolu sistēmā utt. Latviešu sociolingvistikā nākotnē būtu veicami pētījumi par lejaslatviešu attieksmi pret latgaliešu rakstu valodu saprotamību, iespējamiem aizspriedumiem, attieksmi pret plašāku latgaliešu literārās valodas lietošanu plašsaziņas līdzekļos un skolās. Pētījumi būtu izmantojami, lai lauztu stereotipus, palielinātu pašapziņu un veidotu pozitīvu sabiedrisko domu par latgaliešu rakstu valodu, tādējādi veicinot latgaliskā integrāciju (nevis asimilāciju) latviskajā.
2004.

Literatūra:

1. Bengtsson, Rune. Identitet och självbild i Lettgallen, exemplerna Andrupene och Puša. Stockholm universitet, Institutionen för Baltiska studier, 2001
2. Briedis, Raimonds. Latviešu literatūra no 19.gs. 90.gadiem līdz 20. gs. 30. gadiem. (studiju kursa apraksts)//Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programma. Rīga: 2000.
3. Briedis, Raimonds. Latviešu literatūra totalitārisma laikmetā: Latvija un trimda. (studiju kursa apraksts)//Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programma. Rīga: 2000.
4. Cameron, Deborah et al. Ethics, Advocacy and Empowerment in Researching Language//Sociolingvistics. A Reader and Coursebook (ed. by N. Coupland and Adam Jaworski). Hampshire: Macmillan Press, 1997.
5. Coulmas, Florian. Sociolingvistics//The Handbook of Linguistics. Malden, Oxford: Blackwell Publishers, 2001.
6. Det norske Samlaget – www.samlaget.no (apskatīts 2003. g. 28. janvārī)
7. Graidi. www.graidi .lv (apskatīts 2003. g. 28. janvārī)
8. Hagen, Jon Erik. Norsk grammatikk for andrespråkslærere. Oslo: Ad Notam Gyldendal, 2000.
9. Latviešu folkloras un latviešu literatūras vēstures programmas baltu filoloģijas bakalaura studijām. Rīga: LU, 1996.
10. Montgomery, Martin. An Introduction to Language and society. Second edition. London and New York: Routledge, 1995.
11. Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskas Republikas Valodu likumā (1992) www.likumi.lv. (apskatīts 2003. g. 20. janvārī)
12. Sandøy, Helge. Talemål. Oslo: Novus, 1996.
13. Tāle, Iveta. Latviešu pirmsnacionālā un nacionālās atmodas laikmeta literatūra (studiju kursa apraksts)//Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programma. Rīga: 2000
14. Valsts valodas likuma piemērošana. Rīga: KIF „Biznesa komplekss”. Rīga, 2001.
15. Zeile, Pēteris. Latgales kultūras vēsture. Programma – konspekts. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 1996.
16. Zeile, Pīters. Eiropas padūmes harta un latgalīšu volūda//Tāvu zemes kalendars. Rēzekne: „Latgolas kulturcentra izdevnīceiba”, 2000. 270.-276. lpp.

Latgalian and New Norwegian – a Sociolinguistic Comparison

Both the Latvian and Norwegian languages have two written languages each. The subject of this article is the less used of the two, i.e.Latgalian and New Norwegian (Nynorsk). The history, goegraphy, spheres of usage and legal status of the two languages is compared. The differences show to be quite big: while New Norwegian has more or less the same status as Bokmål, the Latgalian has a lower status compared to Latvian Literary Language. Political, economical and social circumstances are suggested to be some of the reasons why these differences appear. The author suggests a broader research on the attitude towards Latgalian standard language amongst all Latvians.

Latgaliešu rakstu valodas un jaunnorvēģu valodas lietošanas sfēru sastatījums

Sfēra:

Jaunnorvēģu valoda: Latgaliešu rakstu valoda:
Daiļliteratūra

+

+

Zinātniskā literatūra

+

(+)

Skolas

+

(+)

Prese

+

(+)

Radio

+

(+)

Televīzija

+

(+)

Teātri

+

(+)

Reģionālas valsts un pašvaldības iestādes

+

÷

Parlaments

+

÷

Valdība un ministrijas +

÷

+ lieto
(+) lieto stipri ierobežoti
÷ nelieto


 

12 gadus vēlāk…

Kopš 2003. gada ir šis tas, kas ir mainījies attiecībā uz latgaliešu rakstu valodas statusu. Pateicoties internetam, publicēšana ir vieglāk nekā jebkad agrāk un neprasa lielas investīcijas. Latgaliešu rakstu valoda tiek lietota emuāros, diskusijās un Vikipēdija ir arī latgaliešu rakstu valodā. Viens cilvēks, kas toreiz bija aktīvs un kas vēl joprojām ir aktīvs ir Ilze Sperga, iesaku Ilze Spergas rakstu Satori.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *