Vislielākais klusums ir tad, kad tūkstošiem cilvēku vienlaikus klusē. Neparastums līdzinās ar to, kas valda, tūkstošiem cilvēku kopā dziedot, skrienot vai dejojot. Varbūt pat lielāks neparastums. Pūlis stāvēja abpus ielas. Mēs ar diviem klasesbiedriem bijām uzrāpušies uz transformatora kastes uz Tollbūdgātas ietves. Garām lēnām slīd ekipāža, kas devusies no Karaļa pils ceļā uz Akešhūsas cietoksni, kura pagrabā greznais zaļais zārks gaida jaunu iemītnieku. Mazāk kā divas nedēļas iepriekš bijām sapulcējušies skolā, Līse no paralēlklases deklamēja dzejoli ”Mūsu karalis”, skolas direktore iededzināja sveci un izrādījām cieņu ar minūtes klusuma brīdi. Ūlavs piektais vairs nebija mūsu vidū.

Norvēģijas karalis Hokons VII, Wikipedia

 

VĪRA UN VALSTS VĒSTURE

Stāsts par Ūlavu ir arī stāsts par Norvēģijas 20. gadsimta vēsturi, jo Ūlavs un jaunā karaliste bija vienaudži. Norvēģija savu neatkarību ieguva 1905. gada 7. jūnijā, kam sekoja divi referendumi – pirmais par atdalīšanos no Zviedrijas, otrais par valsts iekārtu. Norvēģi balsoja par atdalīšanos un pēc tam par labu monarhijai. (Tas ir, Norvēģijas vīrieši balsoja, sievietes balsstiesības ieguva tikai 1913. gadā.) Lai mierinātu brāļus zviedrus par šādu iznākumu, vispirms viņiem tika piedāvāts atsūtīt kādu princi, lai jauno valsti vadītu. Viņi atteicās, un dāņi piedāvāja savu princi Karlu, kam bija angļu sieva Moda (Maud, Eduarda VII meita) un divgadīgs puisītis Aleksanders Eduards Kristians Frederiks. Piektā gada novembrī viņi ar kuģi no Kopenhāgenas devās uz Kristiāniju un jauno dzimteni. Dāņu princis Karls kļuva par Norvēģijas karali Hokonu VII, bet puisēnam četru vārdu vietā piešķīra vienu jaunu – Ūlavs. Hokons (Haakon) un Ūlavs (Olav) ir seno norvēģu karaļu vārdi, ko vēsturnieki bija piemeklējuši jaunajai karaļģimenei. Bez tā, ka viņi valdīja pār tiem pašiem kalniem un fjordiem, šo smalko dāņu-angļu ģimeni diezvai īpaši daudz kas vienoja ar senajiem norvēģu vikingu un viduslaiku karaļiem. Nācijas ēkā viena no nesošajām konstrukcijām ir vēsture. 19. gadsimts bija nācijas būvēšanas laiks.

Karalistes atjaunošana un seno vārdu izmantošana bija kā kronis nacionālajai atmodai. Tagad viduslaiku karaļiem bija savi pēcteči – Hokons VII un kroņprincis Ūlavs, it kā 600 gadu pauzes nemaz nebūtu bijis.

Ūlavs bija klāt jaunā karaļpāra, savu vecāku, kronēšanā 1906. gadā Nīdarūsas domā Tronheimā un turpmāk viņam Norvēģijas 20. gadsimta svarīgākajos notikumos bija sava loma. Divdesmitajos gados viņš studēja Oksfordā un redzēja Angliju krīzes laikos, ar ģenerālstreikiem un komandantstundām, un viņā attīstījās sociālās atbildības sajūta. Tur viņam radās dzīves mērķis – samazināt sociālo pretestību dzimtenē. Iespējams, ka viņš ir viens no tiem, kas sekmējis Norvēģijas sociāldemokrātiskās labklājības valsts izveidi pēc Otrā Pasaules kara. Viņš iemīlējās savā māsīcā, zviedru princesē Mertā (Märtha), un viņi apprecējās 1929. gadā. Kopdzīvi saīsināja gan viņas agrīnā nāve jau 1954. gadā, gan karš, kura laikā pāris dzīvoja katrs savā Atlantijas okeāna pusē. 1940. gada 9. aprīlī Norvēģiju okupēja nacistiskā Vācija un tika nolemts, ka valdība un karaļģimene ar okupantiem nesadarbosies, tāpēc karaļģimenei bija jādodas trimdā. Kamēr pārējā karaļģimene uzturējās Vašingtonā, Hokons un Ūlavs no Londonas ar radioraidījumiem uzturēja garu tautiešos, kas bija palikuši dzimtenē. No Norvēģijas vēstniecības ēdamgalda Ūlavs prasmīgi piedalījās Norvēģijas bruņoto spēku vadīšanā, tāpēc pēc kara atgriezās mājās kā nācijas varonis. Pēc Hokona nāves 1957. gadā viņš kļuva par karali. 1960. gadā Ūlavs vadīja pirmās televīzijas pārraides atklāšanu, septiņdesmitajos gados viņš atklāja naftas platformas, sava 1982. gada Jaungada runā viņš kritizēja imigrantu diskriminēšanu, bet sāmu parlamentu viņš atklāja 1989. gadā.

Norvēgijas karalis Ūlavs V, Wikipedia
Ūlavs V tramvajā, foto: Odd Wentzel/Dagbladet.no

TAUTAS TĒVS

Šis cilvēks ilustrē Norvēģijas 20. gadsimta vēsturi ne tikai ar šiem notikumiem. Ūlavs atspoguļo Norvēģijas tautas dvēseli. Viņš arī iemieso norvēģu apsēstību ar sportu. Dānijas karaliene Margarēte II aizraujas ar mākslu (viņa, piemēram, ilustrējusi Tolkīna „Gredzenu pavēlnieku”, veidojusi baleta tērpus un dizainu bīskapu apmetņiem), tas bija mūža aicinājums arī zviedru princim un gleznotājam Eišēnam (Eugen, 1865.-1947.) Savukārt Ūlavs bija sporta piekritējs un labprāt uzturējās brīvā dabā. 20.gs. divdesmitajos gados Ūlavs aktīvi nodarbojās ar slēpju tramplīna lēkšanu Holmenkollenā, bet 1928. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Amsterdamā pat ieguva zelta medaļu burāšanā. Mana vecmamma mācēja stāstīt, ka, slēpodama Oslo piepilsētas mežos, ne reizi vien satikusi mazliet apaļīgo kungu, kas katru mežā sastapto laipni sveicinājis. 1973. gadā viņš nokļuva pirmajās avīžu lappusēs visā pasaulē. Bet ne skandāla dēļ. Citādi pasaules zilo asiņu īpašnieki izceļas ar skandāliem, nonākot preses uzmanības loka, ja vien tās nav ziņas ir par piedzimšanu, precēšanos un miršanu. Šis stāsts bija saules stāsts pasaules naftas krīzes laikā. Solidarizējoties ar savu tautu, Ūlavs laikā, kad braukt ar mašīnu nedēļas nogalēs bija liegts, devās uz mežu ar tramvaju, lai slēpotu un pirka biļeti pie konduktora, kā visi mirstīgie ļaudis. Šo momentu kāds fotogrāfs veiksmīgi iemūžināja. Vējjaka, kas viņam tajā dienā bija mugurā, tagad ir Norvēģijas slēpošanas muzejā, taču rāvējslēdzējs ir cits. Proti, vēlāk rāvējslēdzējs sabojājās un, būdams taupīgs karalis, viņš lika iešūt jaunu rāvējslēdzēju, nevis nopirkt jaunu jauku. Tas raksturo norvēģu taupīgumu (kas daudzās jomās robežojas ar skopumu). Savu mašīnu viņš labprāt vadīja pats un, lai gan viņam tas bija atļauts, viņš neizmantoja izdevību braukt pa sabiedriskā transporta joslām Oslo ielās. Cits fakts, kas viņu padara tik cilvēcīgu, ir viņa disleksija, ko viņš neslēpa.

1991. gada 17. janvārī, pēc slimības, karalis aizgāja viņsaulē. Viņa dēls, karalis Haralls, intervijā stāstījis, ka uztraukums par situāciju pie Persijas līča bija tas, kas viņu nogalināja. Tas bija īsi pirms ASV Persijas līča karā devās pretuzbrukumā Irākai, kas bija okupējusi Kuveitu. Viņam esot bijis bail, ka sāksies 3. pasaules karš. Ar viņa nāvi ir saistīta parādība, kurā daži saskata saikni ar Baltijas valstīm. Tūlīt pēc nāves sniegā pie pils parādījās bērnu zīmējumi, vēstules un sveces. Šo svecīšu dedzināšanu, iespējams, ir iedvesmojuši televīzijas kadri, ko cilvēki redzēja par Baltijas valstīm tā paša gada janvārī.

HURRA, HURRA, HURRA, FOR KONGEN OG DRONNINGA

1991. gada janvārī pils laukumā bija svecīšu jūra, bet 17. maijā katru gadu pils laukumā ir bērnu jūra. Gājienā iet tūkstošiem bērnu, dziedādami, gavilēdami un pūzdami taurēs. Ne tikai tāpēc, ka šajā dienā viņiem ļauts ēst tik daudz saldējuma, cik uziet. 17. maijs ir nacionālie svētki (konstitūcijas diena) un gājiens iet pretējā virzienā, nekā toreiz bēru ekipāža. Tas sākas pie Akešhūsas cietokšņa, iet pa galveno Kārļa Juhana ielu gar Stūrtingu, bet kulmināciju sasniedz pie pils, kur uz sava balkona stāv karalis Haralls (Harald) un karaliene Sonja (Sonja), mādami laimīgajiem bērneļiem. Līdzīgi kā tēvs, arī Haralls V ir populārs. Karalis raksturojams kā laipns un līdzsvarots kungs ar humora izjūtu. Arī viņš nodarbojas ar burāšanu kā tēvs un ir trīs reizes pārstāvējis Norvēģiju Olimpiskajās spēlēs. Kopā ar karalieni viņš ir veicinājis norvēģu rūpniecību un tirdzniecību ārzemju valsts vizītēs.

Par karalieni Sonju negrasos rakstīt. Viņa man neiet pie sirds. Nu, protams, īsti par ko viņu pelt man nav. Salīdzinot ar Sniegbaltītes ļauno pamāti, karalieni, kas spogulim jautāja par to, kura visskaistākā karaļvalstī, viņa pat visai izdevīgā veidā izceļas. Bet, paradoksāli, nebūdama no dižciltīgas ģimenes, viņa mazāk nekā vīrs un vīratēvs, ir viena no tautas. Tiesa, viņa ir no bagātas ģimenes. Dažam norvēģim viņa varētu likties pārāk augstprātīga savā uzvedībā un pārāk izsmalcināta savā apģērbā. Lūk, tā.

Ja man būtu psihoterapeits, viņš gan tagad iesauktos „Ko tu gvelz, Snorrīt! Vai neatceries 1999. gada septembri, kad karaļpāris viesojās Latvijā? Bija tikšanās ar Latvijā dzīvojošajiem tautiešiem. Pēc sarokošanās ar visiem, jūs stāvējāt pa grupām, karalis un karaliene piegāja katrai klāt un aprunājās. Atšķirībā no karaļa, viņa ar tevi nerunāja. Pat neskatījās uz tavu pusi. Būdama smalkā stila izjutēja, viņa brūno prievīti, ko biji apsējis ap kaklu kaklasaites vietā, noteikti uzskatīja par visai smieklīgu un domāja, ka cilvēks ar tik sliktu stila izjūtu nav sarunas vērts. Nu tādēļ viņa Tev nepatīk.”

Karalis Haralls V
Karalis Haralls V
Karaliene Soņa

BĒRNĪBAS SAPŅOJUMS

Mans brālis vienmēr bijis sociāli aktīvs. Viņš skraidīja apkārt, pārnāca mājās bļaudams un ar brūcēm. Mana mamma uztraucās, kāpēc man nevienās biksēs neparādījās plaisas kā normāliem bērniem. Brālis galvenokārt bija atrodams futbola laukumā, savu draugu lokā. Es galvenokārt biju atrodams savā istabā, savā nodabā. Pie pastmarku tūkstošiem, senām monētām, grāmatas „Pasaules karogi krāsās” un atlantiem, kur es iezīmēju jaunus prāmju maršrutus pāri jūrām un okeāniem. Manī mita arī apbrīna par karalisko. Es zīmēju pilis, es zīmēju karali ar kroni un apmetni, es zīmēju jaunas karalistes kartes. Es sevi pašu iecēlu karaliskajā kārtā, devu sev varu veidot ideālo sabiedrību. Bet es tomēr biju demokrāts un rīkoju vēlēšanas. Savas varas stabilitāti saglabāju, nodrošinot Karaliskajai (!) sociāldemokrātu partijai 53,7 % balsu. Es izveidoju valsts pasta cenrāžus un prāmju satiksmes kustības sarakstus. Izdomātās valsts kartē iezīmēju purvus un mežus, kur mans tētis varētu iet gailenēs, bet mamma – lācenēs. Starp pilsētām iezīmēju dzelzceļus. Ātrvilciens slaidi traucas gar ezeriem un kalniem. Vilciens pietur kādā kalnu stacijā. Pēc saraksta tas kavējas četras minūtes, un stacijas meistars rauc pieri par neprecizitāti un skatās stingru skatu uz vilciena vadītāju, kā pārmezdams… Tētis sauc. Vakariņas. Man jānākot ēst.

.

PRINCESE AR ODZIŅU (UN EŅĢEĻIEM)

Neba es vienīgais bērns pasaulē, kas ir sapņojis kļūt par karali vai princesi. Savukārt Merta Luīse (Märtha Louise, dz. 1971.) piedzima par princesi. Viņa ir Haralla un Sonjas vecākais bērns, bet tā kā 1990. gada likuma grozījumus par troņa mantošanu līdztiesību starp dzimumiem nepiemēroja ar atpakaļejošo spēku, troņmantnieks ir viņas jaunākais brālis Hokons Mangnuss. Jaunībā meitene aizrāvās ar zirgiem un tautas dejām un vēlāk ieguva fizioterapeites izglītību. Bez tipiskām karaliskajām aktivitātēm – piedalīšanās lielākos un mazākos, garlaicīgākos un interesantākos pasākumos – princese arī televīzijā un klātienē pasākumos bērniem skaļi lasījusi pasakas par troļļiem un prinčiem. Un princesēm.

2002. gadā viņa apprecējās ar skandalozo rakstnieku Āri Bēnu (Ari Behn, dz. 1972.). Iznākot viņa noveļu krājumam, Trist som faen jeb „Sūdīgi bēdīgs”, viņš ieguva cildinošas atsauksmes plašsaziņas līdzekļos. Dzeltenās preses izdevums Verdens Gang piešķīra viņam kauliņa metienu 6 – pašu labāko atzīmi. Liekas, ka tas viņu iepriecināja, jo viņš tūdaļ kauliņu ar sešiem punktiem uztetovēja uz sava pleca. Pārim ir trīs bērni, trīs meitenes, kas arī ir Norvēģijas troņmantnieku sarakstā no piektā līdz septītajai vietai, un ar 65. līdz 67. vietai pretendē uz Anglijas troni. Šim pārim vēsturnieki gan nav pateikuši priekšā, kādus vārdus dot – Moda Angēlika (Maud Angelica, dz. 2003.), Lēa Isadora (Leah Isadora, dz. 2005.), Emma Tallula (Emma Tallulah, dz. 2008.). Arī norvēģiski šie vārdi skan ērmīgi. Tallula, piemēram, ir indiāņu vārds un nozīmē “lecošais ūdens”. Isadora ir pēc amerikāņu dejotājas Isadoras Dunkanas (1877.-1927.), bet Lēa ir no Vidusaustrumiem, kur Āri daudz ceļojis, turklāt Merta Luīse skaidrojusi, ka vienmēr bijusi Zvaigžņu karu filmu fane, kurās sastopama skaistā princese Leia.

Nesen princesi mazliet nicinoši dēvēja par Eņģeļu Mertu. 2007. gadā viņa bija līdzdibinātāja kursu centram Astarte Education (Astarte ir semītu auglības dieviete). Centrs apmāca cilvēkus alternatīvajā ārstēšanā, uz ko vairums norvēģu skatās ar dziļu skepsi. Situācija nekļūst labāka no tā, ka princese apgalvo, ka viņa esot gaišreģe, un ka viņa redzot eņģeļus. It kā nepietiktu, ka esi princese. Pēc tam baznīcas pārstāvji pieprasījuši, lai viņa no valsts baznīcas izstājas, bet kāds slavens finanšu speciālists viņas kursu centru apzīmēja kā ekonomisko krāpšanu.

PELNRUŠĶĪTE UN KARAĻA DĒLS PA MŪSU SMADZEŅU TACIŅĀM

Rakstot šīs rindiņas, es tieši pirms gada staigāju pa Berklejas universitātes rajonu Kalifornijā, kur piedalījos valodniecības vasaras skolā. Starp cildenām ēkām sprigani lēkā vāveres. Lieli eksotiski koki aizēno straujo upīti, kas šķērso universitātes rajonu. No Klusā okeāna pūš vēsi vēji. Šī universitāte kļuva slavena ar cilvēku tiesību protestiem 60. gados. Nevarētu dēvēt universitāti par neprestižu, jo daudzās jomās tā ir viena no labākajām ASV, taču tur valda tāds kā alternatīvais gars. Un te, tālu prom no Eiropas, bija vieta, kur Norvēģijas kroņprincis varēja netraucēti studēt bez īpašas uzmanības no pārējiem studentiem un preses, un varēja iegūt savu bakalaura grādu politoloģijā. Manās acīs koki, ēkas un vāveres ieguva tādu kā pievienoto vērtību – te studējis Hokons Mangnuss (Haakon Magnus, dz. 1973.)! Atzīstos. Esmu viens no kroņprinča Hokona Mangnusa daudziem apbrīnotājiem. Ko tur liegties. Viņa plašsaziņas līdzekļu veidotais tēls ir iecietības un labsirdības iemiesojums, un par viņu neko sliktu nedzird. Viņš klaji izsaka savas politiskās domas, slavinot liberālu, solidāru un iecietīgu sabiedrību. Viņš aktīvi darbojas ar ANO attīstības programmu un dažādās interešu organizācijās. Ideālais cilvēks. Ideālais kroņprincis. Apkrist var.

Manās acīs koki, ēkas un vāveres ieguva tādu kā pievienoto vērtību – te studējis Hokons Mangnuss

Bet monarhijas piekritējs neesmu. Tas ir, vismaz tad, kad man strikti pajautā. Ar prātu neesmu. Bet tad, kad monarham varas nav, vienīgais pretarguments no svara ir troņmantnieka brīvības ierobežošana. Piedzimstot jau lemts, par ko tu strādāsi. Plašsaziņas līdzekļu pārstāvji vienmēr ir klāt – pie šūpolēm, pie ragaviņu braukšanas un pirmajā skolas dienā. Preses vienīgā klātesmes kavētāja ir katra žurnālista ētikas robeža un varbūt kāds augsts žogs.

Kroņprinča otro pusīti žurnālisti nav spējuši likt mierā. Viņa savulaik izraisīja pamatīgu ažiotāžu, interesi un apbrīnu visā pasaulē. Stāsts par kroņprincesi Meti-Māritu ir īsts Pelnrušķītes stāsts. Viņa bija meitene no parastas ģimenes, kas apprecēja karaļdēlu. Skolā viņai nepatika. Viņa nokļuva reiva pārtiju vidē Oslo, kas raksturīga ar trakulīgām ballēm, kur atklāti tika lietotas narkotikas. Kroņprinci viņa satika rokmūzikas festivālā Quart Kristiansannā. Tad viņa bija vientuļā māte ar dēlu Māriusu no agrākām attiecībām, kura tēvs par narkotiku glabāšanu sēdēja aiz zviedru gardīnēm. Viņa bija „pārtiju princese”, varbūt ne pati ideālākā otrā pusīte kārtīgajam kroņprincim. Bet tomēr viņa kļuvusi ļoti iemīļota. Mēs valodnieki īpaši jūsmojam par viņas piemīlīgo Kristiansannas izloksni. Kopā viņiem ir divi bērni – princese Ingri Aleksandra (Ingrid Alexandra, dz. 2004.), kas pēc gadiem piecdesmit būs Norvēģijas karaliene, ja Norvēģija vēl pastāvēs un monarhija neatradīsies vēstures izgāztuvē. Bez vecākā pusbrāļa, Ingri Aleksandrai ir arī mazais brālis princis Sverre Mangnuss (Sverre Magnus, dz. 2005.).

princese Merta Luīse, foto: Cathrine Wessel
kroņprincese Mete Mārita, foto: Jo Michael
Mete Mārita un kroņprincis Hokons Mangnuss

Kāpēc prese spēja fascinēt pasauli ar ziņām par Meti Māritu? Būdams Berklejā, ar interesi gāju uz amerikāņu valodnieka Džordža Leikofa (George Lakoff, 1941.) lekcijām. Pētījis politisko valodu un smadzeņu darbību, viņš būtu teicis, ka viņas stāsts mūs uzrunā tāpēc, ka tam ir struktūra, ko atpazīstam no mūsu kultūras, un līdz ar to arī ir iepotēta mūsu smadzenēs. Stāstā par Meti Māritu ir atrodamas lomas (varonis, upuris, pāridarītājs, palīgs u.c.), līdzīgi kā strukturālists Vladimirs Props (Владимир Яковлевич Пропп, 1895-1970) atklāja krievu tautas pasakās, bet kas ir vispārināms uz stāstiem mums apkārt, gan daiļliteratūrā, gan filmās un ziepju operās, gan mūsu pašu reālajās dzīvēs. Leikofa vispārējā notikumu struktūra ir šāda: 1) priekšnosacījumi, 2) priekšspēle, 3) galvenais notikums, 4) nobeigums, 5) rezultāts un 6) vēlākās konsekvences. Pēc Leikofa domām, šī ir notikuma struktūra, kas mums eksistē neiroloģiski un kas tādēļ uzrunā mūs emocionāli. Struktūra attiecas gan maziem notikumiem, kā, piemēram, aukstās zupas ēšanas notikums (1) izsalkums, 2) pastaiga uz ēdnīcu, 3) zupas pirkšana un notiesāšana, 4) aiziešana no ēdnīcas, 5) sāta sajūta, 6) kolēģis atklāj sārtu pleķīti uz krekla), gan lieliem notikumiem, kā, piemēram, vēlēšanas: 1) politisko partiju esamība un kandidātu izvirzīšana, 2) vēlēšanu kampaņa, 3) vēlēšanas, 4) parlamenta tukšo krēslu pildīšana, 5) varas sadale, 6) politiskā dzīve līdz nākamajām vēlēšanām.

Stāsts par Meti Māritu seko vienam šādam stāstu tipam – pelnrušķītes stāstam. Sākuma situācija ir tāda, ka viņa ir parasta meitene no norvēģu mazpilsētas ar vecākiem, kas ir šķīrušies. Viņa nonāk nelabvēlīgā vidē un lieto narkotikas, un dzemdē ārlaulības bērnu (priekšspēle). Satiek princi, iemīlas (galvenais notikums), apprecas un dzemdē Norvēģijas troņmantnieci (nobeigums), iegūst atzinību (rezultāts). Konsekvences vēl skatāmies. Viņa ir upura lomā, nelabvēlīgā vide ir pāridarītāja lomā, bet kroņprincis-sirdslauzis ir varoņa lomā.

Šādi stāsti uzrunā tāpēc, ka tie ir līdzīgi stāstiem, ko esam dzirdējuši vai paši izdzīvojuši. Mēs uz sevi un citiem nemēdzam skatīties kā uz kompleksām būtnēm, bet pasaku lomu štancējumiem – varoni, palīgu, upuri, pāridarītāju. Vadītājs darbā var būt varonis vai pāridarītājs, bet tu pats – varoņa palīgs vai upuris. Latvieši bieži vien sevi kā tautu redz kā upuri, bet Krieviju kā pāridarītāju. Norvēģi savā okupācijas vēsturē redz sevi varoņa lomā, bet vāciešus – pāridarītāja lomā. Neviens norvēģis, piemēram, neies tev stāstīt par vāciešu infrastruktūras izbūvi Norvēģijā, kas sekmēja ekonomisko attīstību pēckara gados. Līdzīgi kā pārējās NATO valstis, gan Latvija, gan Norvēģija piedalās karā Afganistānā, kad rakstu šīs rindas. Stāsts par šo karu arī balstās uz tādām lomām, kā no pasakām, labo spēku cīņā pret slikto. Tādēļ mēs pret to neprotestējam, jo šajā pasakā mēs esam tie labie. Šāds ir mūsu vienkāršojums, kādu sekmē mūsu smadzeņu nervi, bet kas kavē pārdomātus lēmumus. Stāsti aizplīvuro īstenību. Pasakas mūs uzrunā un mēs tām ticam tāpēc, ka mazāk jādomā. Mūsu smadzeņu nerviem atvieglojam darbu, izmantojot smadzenēs jau iemītās nervu taciņas.

KARALIS PASAKĀS

Es pie pasakām vēl mazliet pakavēšos. Ja citus faktus neņemtu vērā, Latvija norvēģa acīs varētu izskatīties pēc daudz bagātākas valsts, nekā Norvēģija. Braucot pa Latvijas laukiem, ik pa desmit kilometriem ir kāda pils vai muiža. Norvēģija līdzināties nevar. „Būdas, mājas, bet piļu nav” – tā norvēģu rakstnieks Bjērnstjerne Bjērnsons aprakstīja dzimteni. Norvēģija līdz pēckara ekonomiskajai augšupejai bija nabadzīga. Kopš 14. gadsimta muižniecības praktiski nebija, jo 1349. gada mēra izkapts aizrāva visus nodevu maksātājus no muižnieku rokām, un dižciltīgajiem pašiem bija jārok zeme. Vairums norvēģu agrākajos laikos pili vai muižas ēku savu mūžu nebija redzējuši. Tas atspoguļojas arī norvēģu tautas pasakās. Tajās karalis nedzīvo pilī. Izejas punkts mūsu fantāzijai ir pieredzētais un citu stāstītais. Tādēļ citplanētieši, par spīti zaļajai krāsai, tomēr izskatās tik cilvēcīgi – ar divām rokām un acīm, un galvas kā mums pašiem, un tādēļ Dievu attēlo kā sirmu kungu ar bārdu. Norvēģu tautas pasakās karalis dzīvo viensētā. Lielā, brangā viensētā. Jo norvēģu zemniekam tā bija vislabākā vieta kur dzīvot, kādu jelkad viņš spēja iedomāties.

Latvija norvēģa acīs varētu izskatīties pēc daudz bagātākas valsts, nekā Norvēģija. Braucot pa Latvijas laukiem, ik pa desmit kilometriem ir kāda pils vai muiža. Norvēģija līdzināties nevar.

Konge! “karalis”, norvēģu jaunieši izsauc, apzīmējot kaut ko foršu, vai helt konge! “pavisam karalis”, ja tas ir kaut kas pavisam kruts. Diezin vai viņi tad domā par Beļģijas karali Leopoldu II (1835.-1909.), kam Kongo bija privāta valsts, kur 10 miljonu cilvēku aizgāja bojā karaļa mantkārības dēļ un kas lika nokapāt savu vergu rokas un kājas, ja nestrādāja pietiekami labi. Kad norvēģu jaunieši saka ”karalis”, tas ir kas cits. Ir bagātība, ir svētki, ir varenums. Sajūtas, kad jūties kā karalis – baigi labas. Principā esmu republikānis, un būdams politiski aktīvs skolas gados, darbojos partijā, kas katru gadu vēl joprojām iesniedz priekšlikumu Stūrtingā par republikas izveidi (nu tā, formāli, jo iznākums paredzams). Bet kad jaunības maksimālisms sirdī norimies, un pragmatisms prātu inficējis, saku, ka ir labi, ka mums ir monarhija Norvēģijā, vismaz tieši tagad un tieši ar šiem ļaudīm. Ir labi. Jā, varbūt pat helt konge.

2010

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *