Pēcvārds Tarjeija Vēsosa grāmatā “Ledus pils” (Is-slottet), Nordisk, 2013

ledus-pilsDevītā klase. Rīt man ir jaunnorvēģu valodas eksāmens. Abi mūsu kaimiņi ir skolotāji un bieži man palīdz ar mājasdarbiem, rosina manī interesi par valodu, literatūru un sabiedrību. Tādi forši papildus vai bonusa vecāki savā ziņā. Iepriekšējā vakarā es pajautāju viņiem, kā lai labāk sagatavojos eksāmenam. Kaimiņš Sveins man iedod „Ledus pili”, grāmatu brošētos un mazliet saburzītos vākos. Pilna ar viņa nekārtīgajiem švīkājumiem un pieraksti malās no viņa studiju laika. Lai es palasot, lai iejustos jaunnorvēģu valodā. Aizgājis gulēt, sāku lasīt. Taču ieeju ne vien jaunnorvēģu valodā, bet arī šīs grāmatas pasaulē. Tā mani apbur, un grāmatu nolikt nevaru. Tāpat kā ledus pils, sasalušais ūdenskritums, ar savām savdabīgajām formām un gaismas spēli ievelk Unnu, tā arī grāmata „Ledus pils” šai naktī ar poētikas spēku ievelk mani savās dažādajās telpās ar dažādām sajūtām vienas ziemas garumā. Tur palieku līdz ledus pils sabrukšanai, līdz grāmatas beigām. Pulksten četros no rīta grāmata ir izlasīta. Īsti neatminos, kā man tajā eksāmenā gāja. Laikam jau labi. Jaunnorvēģu valoda mani vienmēr ir valdzinājusi.

 „Cik vienkāršs ir šis romāns. Cik smalks. Cik spēcīgs. Cik atšķirīgs no citiem.”

Nobela prēmijas laureāte literatūrā Dorisa Lesinga (Doris Lessing) par „Ledus pili”

Atceros dienu, kad mēs ar Ingu pastaigājāmies gar universitātes bibliotēku Bergenā. Tas bija laikā, kad vēl gatavojām sāgas izdevumu. Runājām par to, ko viņa gribēja tulkot. Kad viņa teica, ka vēlas Vēsosu latviskot, biju ļoti priecīgs. Lai arī ir vairāki Vēsosa darbi latviski – viens – Diženā rotaļa – pat iznācis divos izdevumos ar diviem dažādiem tulkotājiem, divi atzītākie Vēsosa darbi – Putni un Ledus pils nebija iznākuši. Igauniski jau sešdesmitajos gados tika izdots romāns Ledus pils, bet romāns Putni deviņdesmitajos gados iznācis lietuviešu valodā.

Domāju, ka daudzi, tāpat kā es, „Ledus pilī” saskatīs ko sev zināmu, atpazīstamu. Mums visiem ir vēlme būt nozīmīgam kādam citam cilvēkam. Ceru, ka „Ledus pils” lasītājos radīsies vēlme izlasīt arī iepriekš latviski izdotos darbus un ka, sagādājot „Ledus pili” latviešu lasītājam, vēl neliekam punktu šī izcilā norvēģu rakstnieka darbu izdošanai latviešu valodā.

„Galvenais ir vārdu maģija, ar kuŗas palīdzību Vesōss izstāsta šo stāstu, kas brīžiem vizuļo kā brīnišķīgās ledus pils varavīksnainās kaskādes.”

Rakstnieks Andrejs Irbe par „Ledus pili”

Vēsosa darbus caurstrāvo izolācijas un vientulības tematika. Un es atkal iedomājos par to, kāpēc šis romāns mani tik ļoti uzrunāja pirmseksāmena naktī devītajā klasē. Liekas, ka es tajā naktī arī atgriezos pie sevis paša Sisas un Unnas vecumā. Kad man bija vienpadsmit gadu, es, tāpat kā Unna, nonācu jaunā vidē, ģimenei pārvācoties uz Dāniju. Tāpat kā Unna, es atteicos pielāgoties grupai, lai gan man kā dīvainim to varbūt visvairāk vajadzēja. Skolā spītīgi atteicos runāt dāniski (veikalos gan runāju). Klasesbiedri manu norvēģu valodu saprata, bet viņiem šī spīts negāja pie sirds un tas nesekmēja manu iekļaušanos grupā. Tāpat kā Sisa, arī es šajā vecumā piedzīvoju zaudējumu. Atceros tēva zvanu no Norvēģijas. Viņš palūdza runāt ar mammu, bet es tikmēr uzkāpu otrajā stāvā, kur stāvēja telefons, un pacēlu klausuli. Izdzirdēju vārdu „kapliča” un noliku klausuli, pirms viņi sadzirdēja, ka arī es esmu uz līnijas. Mans vectēvs nomira no vēža. Šī man bija pirmā tuvā cilvēka nāve. Tajā pašā gadā ūdeņos pazuda arī mana tēva krustdēls. Viņš Ākerbrigē pēc krogus apmeklējuma bija iekritis ūdenī un pazudis. Tikai pēc daudzām neziņas nedēļām viņu atrada prāmis. Stipri jutu sava tēva sēras un rūpes par mūsu ģimenes draugiem, Ūdina vēcākiem. Tomēr, ja tā labi padomā, es nevaru teikt, ka man Dānijā nebija draugu. Patīk jau mums žēloties. Ja ne draugi, tad vismaz bija klasesbiedri, kas pamazām sāka pieņemt šo dīvaino norvēģi. Bija Dorte, kas domāja, ka viņas ausis ir pārāk lielas, un devās uz operāciju; bija Rasmuss, kas brīvajā laikā vienmēr bija atrodams ar makšķeri pie dīķa; bija Tomass, kura mamma mani piespieda pagaršot viņas tunča salātus; bija Jūlija, kuras vectēvs bija skandālā iekūlies politiķis un kura mani vienu reizi mierināja, kad raudāju darbmācības kabinetā. Tomēr mēs pēc gada atgriezāmies Norvēģijā lielākoties manis dēļ. Nejutos lāgā.

Tāpat kā visus pārējos darbus, arī „Ledus pili” Vēsoss uzrakstīja jaunnorvēģu valodā. Taču tam varbūt īsti nav nozīmes. Kaut arī norvēģi bieži vien uzskata, ka jaunnorvēģu valoda ir poētiskāka par būkmolu, ārzemju lasītājam tas varbūt paliek vien kā interesants fakts. Ja nu vienīgi šis fakts kalpo par apliecinājumu tam, ka pasaules līmeņa literatūra var tapt arī šādā, retāk lietotā reģionālā valodā. Galvenais tik un tā ir autora spējas, darba literārā vērtība un vēstījums.

Rakstnieks Tarjeijs Vēsoss
Rakstnieks Tarjeijs Vēsoss

Līdz savai nāvei 1970. gadā Tarjeijs Vēsoss bija izdevis romānus, vairākas lugas un raidlugas, dzejas un noveļu krājumus – kopumā trīsdesmit sešas grāmatas. Lielāko mūža daļu Vēsoss dzīvoja laukos, Vinjē, Tēlemarkā, bet viņu plosīja sirdsapziņas pārmetumi par to, ka viņš nevēlējās pārņemt ģimenes saimniecību, kā viņam, vecākajam no trim brāļiem, to pieklātos. Tomēr, arot literatūras laukus, zemnieka dzīve Vēsosa darbos ir klātesoša. Vēstījuma pamatā nereti ir vienkārši lauku cilvēki, kuri piedzīvo dažādas psiholoģiska rakstura drāmas, taču visos darbos atrodams arī vispārcilvēciskais, kad Vēsoss raksta par nāvi, kaunu vai bailēm. Starp citu, ne visu mūžu viņš nodzīvoja Tēlemarkā; saņēmis ceļojumu stipendijas, jaunībā viņš diezgan ilgu laiku pavadīja Eiropas lielpilsētās, visvairāk Minhenē, līdz 1934. gadā apprecējās ar Halldisu Mūrenu (Haldis Moren Vesaas, 1907-1995), vienu no izcilākajām 20. gadsimta norvēģu liriķēm.

Abi pasaules kari atstāja uz Vēsosu lielu ietekmi, un 1940. gads, pēc viņa paša vārdiem, atnesa jaunu domāšanas veidu un līdz ar to jaunu rakstīšanas stilu, mazāk ievērojot reālisma konvencijas. Īpaši dzejā jūtamas Aukstā kara bailes no kodolieročiem. Pēckara laikā viņš kļuva par vienu no visizcilākajiem Ziemeļvalstu rakstniekiem, kuru darbus tulkoja daudzās valodās. Tarjeijs Vēsoss gan dzejā, gan prozā ir modernisma pārstāvis. To mēs pamanām jau romānos „Asns” (Kimen) un „Māja tumsā” (Huset i mørkret, 1945). Šīs grāmatas ir kā alegorijas par Norvēģijas okupāciju. Sākot ar otro dzejas krājumu  „Rotaļa un zibens” (Leiken og lynet, 1947), Vēsoss arī dzejā lauž tradīcijas. Ar noveļu krājumu „Vēji” (Vindane) viņš 1953. gadā ieguva Venēcijas balvu, kas darīja viņu starptautiski pazīstamu.. „Ledus pils” (Is-slottet) iznāca 1963. gadā norvēģiski, zviedriski un dāniski. Vēlāk tā tikusi tulkota daudzās valodās, arī igauņu valodā jau sešdesmitajos gados. Par „Ledus pili” Vēsoss saņēma dižāko literatūras balvu Ziemeļvalstīs, proti, Ziemeļu Padomes literatūras prēmiju. Romāns tika ekranizēts 1987. gadā, un ekranizēti ir arī citi Vēsosa darbi.  Par noveļu krājumu „Vēji”, un grāmatu „Ledus pils” saņemtās naudas balvas rakstnieks veltīja fondam, kas pasniedz balvu norvēģu debitantiem literatūrā. Toties no valsts goda balvas par mūža ieguldījumu, kā arī no Sv. Ūlava ordeņa un no valsts goda mājokļa viņš atteicās. Tas nesaskanēja ar viņa dabu. Līdzās pasaules līmeņa modernisma pārstāvim viņā vēl mita vienkāršais, pieticīgais zemnieka dēls.

Latviešu lasītājiem Tarjeijs Vēsoss nav bijis gluži svešs. Izcili skandināvu literatūras tulkotāji ir latviskojuši vairākus viņa darbus, sākumā tos, kas visvairāk saistīti ar latviešiem pazīstamo zemnieka dzīvi. Pirmais viņa darbs latviski – „Lielā spēle” (Det store spelet, 1934) – iznāk jau 1938. gadā Elijas Klienes (1896-1978) tulkojumā. Šis romāns turpinājumos parādījās žurnālā „Sējējs”. Pēc kara interese par Vēsosu turpinājās gan trimdā, gan padomju Latvijā. 1961. gadā Bruklinā, apgādā Grāmatu draugs, iznāca „Melnie zirgi” (Dei svarte hestane, 1928) Lizetes Skalbes (1886-1972) tulkojumā. Andrejs (Gunars) Irbe (1924-2004) par Vēsosu un Vēsosa darbiem vairākkārt rakstīja žurnālā „Jaunā Gaita”, un par „Melnajiem zirgiem” viņš saka: „„Melnie zirgi” ir sākums Vesōsa literārās meklēšanas un radīšanas augšupejai, ko raksturo arvien jaunu redzes leņķu un jaunas formu valodas meklējumi. Vārdu spēle vilina uz allegoriju: šāsdienas Vesōss ir uzkāpis augstu norvēģu kalnu nogāzē, no kurienes viņš var atskatīties uz „Melnajiem zirgiem” ielejā, pats augstās „Ledus pils” tīro gaismas atstaru viesuļos.” 1967. gadā tika publicēts romāna „Putni” (Fuglane, 1957) fragments – piecas nodaļas Andreja Irbes tulkojumā. „Putni” vēsta par neiederību sabiedrībā un pieaugušu vīrieti, kurš ir bērna prātā un kuram ir bagāta iztēle. Vai Matiss ir muļķis, kā domā racionālie, praktiskie ciema ļaudis, vai arī viņš īstenībā ir dzejnieks? 1975. gadā Solveigas Elsbergas tulkojumā nu jau otro reizi latviski iznāca romāns Det store spelet, bet otrā tulkotāja izvēlējās nosaukumu: „Diženā rotaļa”. 1985. gadā sērijā Ārzemju rakstnieku stāsti jaunatnei iznāca romāns „Tilti” (Bruene, 1966). Arī šo darbu tulkojusi Solveiga Elsberga. 2013. gadā, tieši piecdesmit gadus pēc iznākšanas norvēģu valodā, un gandrīz trīsdesmit gadus pēc iepriekšējā Vēsosa darbu latviskojuma, Ingas Bērziņas lieliskā tulkojumā, ar lielu pietāti pret autora poētisko stilu, iznāk „Ledus pils”, un tagad Vēsoss Latvijā būs pieejams arī paaudzei, kas viņa daiļradi līdz šim nav pazinusi.

2013

Grāmatu vari nopirkt šeit.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *