Man ir cigārkastīte. Zem vāka ar sarkanu samtu iekšpusē kopš mazotnes kā dārgumus glabāju īpašās mantiņas. Tur ir manas vecvecmāmiņas melnā dziesmu vācelīte – burtnīca, kurā zīmulis glīti jo glīti pirms simts gadiem iemūžinājis vārdus dziesmām, kuras dziedāja manas omes vecāki, sanākot kopā. Tur glabājas arī mana vectēva 1928. gada sudrabmedaļa boksā no nacionālajām sacīkstēm junioriem, kā arī viena sudraba karote, kas mantota no manas mātes vecākiem.  

Atverot kastīti, abas lūdz, lai es viņas pulēju, lai tās atkal mirgotu kā agrāk. No vectēva ir arī šķiltavas ar viņa vārda iegravējumu: „Walter”. Tā bija dāvana 70 gadu jubilejā no viņa kolēģiem urbju rūpnīcā. Vēl uzglūn pāris vecas monētas no Dānijas Jaunavu salām Karību jūrā. Tās ir relikvijas no tā laika, kad man vienpadsmit gadu vecumā radās milzīga interese par Dānijas tropu kolonijām. Jaunākais priekšmets ir digitālais pulkstenis. Tas apstājies, bet tomēr rāda datumu. Proti, aizmugurē ir iegravēts „10.05.1992”. Tāpat kā viens no maniem piena zobiem, kas ar katru piecgadi aizņem aizvien mazāk vietas kastītē, pulkstenis ir saistīts tieši ar mani pašu. To man uzdāvināja tēvocis Erki, mātes vecākais brālis. Datums ir manas iesvētes diena.

Oslo rātsnama lielā zāle ir krāšņa, un milzīgā sienas glezna stāsta par pilsētas un valsts vēsturi. Mēs, jaunieši, – vieni uzvalkos, citi tautastērpos, citi atkal raibās svētku drēbes -, vēl stāvam banketu zālē otrajā stāvā, divdesmit vienu metru augstāk. Vēderā kņud. Lejā, lielajā svētku zālē, kas ir tikpat piepildīta kā tad, kad tur notiek Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonija, sēž mūsu vecāki, vecvecāki, tēvoči un tantes, brāļi un māsas. Pēc dažām minūtēm mēs nosoļosim lejā svinīga svētku marša pavadījumā, ko spēlē orķestris, apsēdīsimies pirmajās rindās, klausīsimies svētku runas, dziesmas un skaņdarbus kora un orķestra izpildījumā, un katrs uzies augšā uz skatuves, lai saņemtu diplomu. Beigās visi dziedāsim veco vācu dziesmu par brīvo domāšanu no 16. gadsimta zemnieku sacelšanās laikiem. Tas viss notiks pēc dažām minūtēm. Vakarā mūs gaida svētku galds mājās, ciemiņi, dāvanas, uzklausīsim tieši mums par godu sarakstītas runas, kā arī mums sacerētas dziesmas, kuru ritms un rīmes vietumis šarmanti klibo.

Tagad esam putnēni, kuri tūlīt pirmo reizi metīsies laukā no ligzdas. Mums būs jauns statuss, būsim pieauguši. Nu, vismaz „gandrīz, gandrīz” pieauguši, kā piebilstu vecāki. Pēdējos mēnešos esam izgājuši kursu, kurā esam lasījuši par dažādām reliģijām, esam spēlējuši lomu spēles un diskutējot esam centušies risināt ētiskas dilemmas. Esam runājuši par cilvēkam un cilvēcei svarīgiem jautājumiem, par karu un mieru, par cilvēktiesībām, par identitāti, par dabas aizsardzību, par seksualitāti un par mīlestību.

Pārejas rituāli bez dieva

Dzīvē ir īpaši notikumi. Pirmais skūpsts. Kāda brīnumaina diena kopā ar vecākiem bērnībā. Varbūt brīdis, kad viss mājokļa kredīts ir atmaksāts. Bet ir arī tādi īpaši notikumi, kuros piedalās arī apkārtējā sabiedrība – notikumi, kas sevī ietver statusa maiņu: dzīves sākums, iekļūšana pieaugušo rindās, laulības slēgšana un dzīves nobeigums. Šajos pārejas rituālos ir laiks, kad visi tuvie un tālie sabrauc kopā. Jā, arī mana iesvēte tajā ziņā bija notikums. Pirmo reizi satikās mana toreiz jau nelaiķa vectēva pirmā un otrā sieva, kas turpmāk līdz pat manas vecmāmiņas – vectēva pirmās sievas – nāvei uzturēja ļoti sirsnīgas attiecības.

Pārejas rituāli mūs šķir un vieno. Tie ir atrodami visās kultūrās: Manhetenas brokeru aprindās, kādā indiāņu ciltī Amazonas džungļos, kādā ultrakonservatīvā ebreju kopienā Izraēlā, kādā zemnieku ģimenē Latgalē. Tādu rituālu izgāju arī es Oslo Rātsnamā, un, par spīti tā nosaukumam „iesvēte”, rituāls nebija reliģiska rakstura. Varbūt apzīmējums „jaunības svētki” vai kas cits derētu labāk, bet Norvēģijā ir saglabājies nosaukums, kuru lieto arī baznīca. Līdz 20. gadsimta vidum Norvēģijā iesvēti rīkoja tikai baznīca, un iesvēte vairākus gadsimtus notika vienlaikus ar skolas beigšanu. 1736. gadā Dānijā un Norvēģijā pieņēma likumu, kas noteica, ka iesvēte ir obligāta itin visiem. Tās daļa bija arī kristīgās mācības eksāmens. Neiesvētīts nevarēji dienēt armijā, nedrīkstēji būt par liecinieku tiesā, nevarēji precēties vai dabūt mācekļa vietu. Toties, ja kāds neiesvētījās līdz 19 gadu vecumam, viņu gaidīja piespiedu darbs. Obligātā iesvēte pastāvēja līdz 1912. gadam, bet vēl mūsdienās vairums jauniešu, kam ir ap 15 gadu, izvēlas iesvētīties. Tā ir daļa no mūsu tradīcijām. Ne visi to dara aiz ticības vai pārliecības – daudzus piesaista dāsnās dāvanas, lielās svinības, vai viņi dara to vienkārši tāpēc, ka vajag un viss.

Taču ne visiem jauniešiem ir pieņemamas kristīgās mācības dogmas; Norvēģijā ap 10 000 jauniešu jeb ap 15 % iesvētāmo katru gadu piedalās manis aprakstītajā alternatīvajā iesvētē. Pārejas rituālu saglabā, taču tā reliģiskais saturs tiek aizstāts ar laicīgu. Šo iesvēti organizē Humānētiskā apvienība (Human-Etisk forbund), kas rīko arī vārda svētkus jaundzimušajiem. Arī šos svētkus svin rātsnamā, kultūras namā vai citā pulcēšanas vietā. Ir mūzika, dziesmas, dzejas lasījums un runa. Vecākiem tiek izsniegta apliecība. Bēres var vadīt šīs apvienības pārstāvis (Humānētiskā apvienība rīko ap 500 bēru gadā), bet laulību slēgt – salaulātājs. Katru gadu ir apmēram 600 pāru, kurus salaulā Humānētiskās apvienības pārstāvis – bez baznīcas reliģiskās pieskaņas vai apgabala tiesas, kas Norvēģijā pilda dzimtsarakstu nodaļas lomu, bezpersoniskuma. Pirms Humānētiskās apvienības parādīšanās pārejas rituālu monopols Norvēģijā praktiski piederēja luterāņu baznīcai.

Norvēģija nav vienīgā valsts, kur ir šīs alternatīvās iesvētes. Arī Zviedrijā, Dānijā un Īslandē humānistu organizācijas rīko iesvētes jauniešiem. Mazāk glaimojošs ekvivalents reiz pastāvēja arī komunistiskajā Austrumvācijā, kur tika rīkoti jauniešu svētki (Jugendweihe, tagad Jugendfeier) baznīcas iesvētes vietā, un vēl joprojām Vācijas austrumu daļā šī tradīcija ir dzīva. Tiesa, tā ir krietni senāka un izveidojās jau 19. gadsimta otrajā pusē kā kultūras vēsturē balstīta alternatīva pretmetā katoļu un protestantu baznīcai.

Neticīgo baznīca

1956. gada 9. aprīlī tika izveidota Humānētiskā apvienība ar četrus gadus agrāk dibinātās Starptautiskās Humānētiskās apvienības (International Humanist and Ethical Union) palīdzību. Galvenais mērķis bija radīt pretsparu baznīcas morāles monopolam. Apvienības dibinātājs bija botāniķis Kristians Hūrns (Kristian Horn, 1903–1981), kurš, interesēdamies arī par humanitārajām zinātnēm un filozofiju, vēlējās tās pietuvināt dabaszinātnēm. Savus uzskatus par humānētisko dzīvesveidu viņš pauda rakstos un priekšlasījumos. Alternatīvās iesvētes jauniešiem viņš organizēja jau kopš 1951. gada, tātad jau piecus gadus pirms Humānētiskās apvienības dibināšanas.

K. Hūrna filozofija balstās uz trim pamatprincipiem, kas ir saistīti ar mūsu spējām, mūsu priekšstatiem un mūsu ētiku. Pirmais princips ir tāds, ka pamats cilvēka sadzīvošanai ar pasauli un saziņai ar citiem balstās cilvēka spējā apkārtējo pasauli pieredzēt un to interpretēt ar paša kritisko prātu. Otrais princips postulē, ka cilvēks ir radoša būtne, kas ir spējīga sev radīt priekšstatus par visu nezināmo. Te humānētiķis atšķiras no ticīgajiem, proti, viņš neuztieps savus priekšstatus par nezināmo citiem, jo tie paliek tikai priekšstati, nevis zināšana. Trešais princips ir ētika, un tas sakņojas cilvēka empātiskajā būtībā, tātad – mūsu spējā iejusties citu cilvēku ādā un morāles zelta likuma ievērošanā: „Nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev!”.

Sākumā biedrība pulcināja tikai dažus simtus locekļu, taču 20. gs. 70. gadu beigās krietni pieauga tās popularitāte: 1977. gadā tai bija 2000 biedru, 1980. gadā jau 10 000, bet astoņdesmito gadu beigās – 30 000. Tagad šī apvienība ar tās gandrīz 80 000 biedriem ir lielākā organizācija ārpus valsts baznīcas, kam ir reliģiskas organizācijas statuss. Tā piedevām ir pasaules lielākā nacionālā humānētiskā organizācija. Līdzīgas organizācijas darbojas arī visās pārējās Ziemeļvalstīs. Tā kā Humānētiskās apvienības statuss ir pielīdzināms reliģiskai organizācijai, tā saņem atbalstu no valsts attiecīgi pēc biedru skaita, tas ir, daļu no tās naudas, ko cilvēki nomaksājuši obligātajos nodokļos baznīcai. Bez jau minētajiem rituāliem Humānētiskā apvienība aktīvi piedalās sabiedriskās diskusijās par ētikas un reliģijas jautājumiem. Viens no organizācijas mērķiem ir atbrīvot baznīcu no valsts pakļautības. Patlaban Norvēģija un dažas musulmaņu valstis ir gandrīz vienīgās, kurās vēl pastāv valsts reliģija. Arī daudzi Norvēģijas valsts baznīcas garīdznieki tiecas sasniegt to pašu. Norvēģijā karalis un valdība ieceļ bīskapus, bet mācītāji ir valsts ierēdņi.

Pasaules skolā Norvēģija ir teicamniece gandrīz visos priekšmetos.

Norvēģija ir zilacainā zinīte kas vienmēr sēž pirmajā rindā, stiepdama savu balto rociņu augstu jo augstu ikreiz, kad skolotājs uzdod kādu jautājumu. Kas prot dzimumu līdztiesības formulu izrēķināt? Es, es! Kas var sponsorēt skolas remontu? Es, es! Kurš no jums, bērniņi, uzvarēs slēpošanas sacensībās? Es, es! Kas samierinās klases trakākos kaušļus? Es, es! Hm… Tikai priekšmetā „Reliģijas brīvība” šai skuķei grūta galva. Jo Norvēģija nav tā, kas prot uzmeistarot reliģiski neitrālu skolas programmu.

Norvēģu skolās un bērnudārzos vienmēr dominējusi kristīgā ticība. 20. gs. 70. un 80. gados Humānētiskā apvienība tomēr panāca to, ka kristietības mācībai ievieš alternatīvu mācību priekšmetu tiem bērniem, kuru vecāki nav valsts baznīcas biedri vai arī piederīgi citām reliģijām. 1997. gadā to savukārt apvienoja ar kristietības mācību, tā izveidojot jaunu mācību priekšmetu „Kristietība. Reliģija. Dzīves uztvere”. Tas bija obligāts visiem skolēniem, un kristietība tur vēl aizvien ieņēma dominējošo vietu. ANO Cilvēktiesību komiteja šo mācību priekšmetu 2004. gadā atzina par cilvēktiesību pārkāpumu, un ministrijai nācās pārskatīt mācību programmu. Tomēr arī pēc tajā sekojošām izmaiņām Norvēģiju atkal iesūdzēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā par to, ka šis obligātais mācību priekšmets nav pietiekami objektīvs. Vēl joprojām.

Humānētiskā apvienība neapkaro reliģiju kā tādu, bet ir kritiska pret reliģiskām dogmām. It īpaši pret reliģisko fanātismu, kas sevī ietver arī politiskas nostādnes un izpaužas terorismā un galējā neiecietībā. Organizācija nav saistīta ar kādu konkrētu politisku partiju – biedru starpā ir politiķi no visām lielajām partijām (protams, ar Kristīgo tautas partiju kā saprotamu izņēmumu). Dažos jautājumos, kas skar cilvēktiesības un indivīda neaizskaramību, organizācija tomēr ir piedalījusies arī politiska rakstura diskusijās. Piemēram, tai ir sava nostāja attiecībā uz kodolieroču jautājumu, sieviešu tiesībām, homoseksuāļu tiesībām, tāpat uz bēgļu un patvērumu meklētāju tiesībām. Humānētiskā apvienība vēlas panākt ticības brīvību un vairot cieņu pret tiem, kas domā un tic citādi. Tā bija viena no organizācijām, kas ierosināja dibināt Ticības un dzīves uzskatu kopienu sadarbības padomi. Norvēģijā gan kristīgie, gan musulmaņi, gan humānētiķi uzskata, ka vajag sadarboties, un uzsver kopīgo, nevis atšķirīgo. Humānētiskajai apvienībai ir savs apgāds, kas izdod grāmatas par ētiku, zinātni, filozofiju un reliģiju, kā arī sava labdarības organizācija, kas atbalsta projektus Indijā, Nepālā, Ugandā, Brazīlijā un Dominikānas Republikā.

Laužot baznīcas vērtību monopolu

Henriks Ibsens, foto: Gustav Borgen (1865 - 1926)

No vienas puses, humānētika balstās uz kristīgām vērtībām, no otras puses – reliģijas kritikā. Varētu teikt, ka vissīvākās kaujas ar baznīcu notika pirms organizācijas dibināšanas. Reliģijas kritika nav nemaz tik jauna. Senajā Grieķijā jau Ksenofāns uzskatīja, ka cilvēki savus dievus radīja pēc pašu veidola; apgaismības laikmetā reliģiju kritizēja Didro un Voltērs. Vēlāk nāca L. Feijerbahs, K. Markss un B. Rasels. Pret baznīcu cīnījās arī norvēģu dižie rakstnieki. Iecietību pret citām rasēm un reliģijām postulēja jau romantisma dzejnieks Henriks Vergelanns (Henrik Wergeland, 1808-1845). Bet Henriks Ibsens (Henrik Ibsen, 1828-1906), piemēram, 1879. gadā savā vēstulē mākslas vēsturniekam L. Dītriksonam rakstīja: „Mums vispirmajā kārtā vajag ar visām saknēm izraut un izdeldēt drūmo viduslaiku mūku pārliecību, kas sašaurina skatījumu un notrulina prātu.” Arī Bjērnstjerne Bjērnsons (Bjørnstjerne Bjørnson, 1832-1910) un Aleksandrs Hjellanns (Alexander Kielland, 1849-1906) bija ateisti, kas savos darbos kritizēja baznīcas liekulību, dogmas un hegemoniju. Starpkaru laikā liels cīnītājs bija dzejnieks Ārnulfs Ēverlanns (Arnulf Øverland, 1889-1968), kas gan rakstos, gan runās kritizēja baznīcu kā prātu aptumšotāju un apspiedēju. 1933. gadā viņu iesūdzēja tiesā par reliģijas zaimošanu, jo viņš vienā lekcijā dievgaldu bija nodēvējis par „riebīgo kanibālu maģiju”, taču viņu vēlāk attaisnoja.

Kam tic neticīgie?

Kāpēc piedzimstam? Kāda ir dzīves jēga? Kas bija pirms lielā sprādziena? Kāpēc pastāv ļaunums? No šādiem jautājumiem mūža laikā ir grūti izvairīties. Reliģija pasniedz atbildes kā skaistu garnējumu uz paplātes, savukārt humānētiķi nesteidz nākt klajā ar gataviem atrisinājumiem. Kamēr reliģija sniedz atbildes, kuras bieži vien nedrīkst pat apstrīdēt, humānētiķiem galvenais ir jautājumus vispār uzdot. Jo tā cilvēkam jādzīvo – neziņā. Un ar to jāsamierinās. Lai gan mūsdienu zinātne ir atminējusi daudzas mīklas, kuru noslēpumus reiz drīkstēja šķetināt tikai garīdznieki, tomēr ir palicis vēl daudz nezināmā.

Var rasties jautājums – vai humānētika ir reliģija? Nē, nav, jo humānētiķi netic pārdabiskiem spēkiem un dievam, vai vismaz šaubās par dieva eksistenci. Humānētiķi tic dzīvei pirms nāves. No tā izriet, ka dzīvēm šaisaulē jābūt labām. Humānētikas pamatā ir iecietība, un tās centrā ir cilvēks. Mums visiem ir vajadzīga drošība un cieņa. Tā kā galvenais ir cilvēks, arī daba jāsaudzē, domājot par nākotnes paaudzēm. Svarīgas ir arī cilvēktiesības un demokrātija. Normas nav absolūtas, bet vērtējamas pēc tā, kādas ir sekas to ievērošanai vai neievērošanai. Pastāv princips, ka cilvēks pats var izlemt jautājumus, kas skar viņu pašu, taču ņemot vērā arī citu cilvēku vajadzības. Šo pamatprincipu ietvaros iespējamas variācijas, tādēļ biedru starpā ir izveidojies plašs dažādu viedokļu un priekšstatu spektrs. Piemēram, humānētiķiem var būt atšķirīgi uzskati par eitanāziju. Tāpat humānētiķu rindās atrodami gan pārliecināti ateisti, gan agnostiķi.

Protams, humānētika nav radusies kultūras vakuumā. Tā dzima Eiropā, balstīta Rietumu filozofijas tradīcijās un – varbūt paradoksāli – arī kristietībā. Protams, arī mūsos, kas tic dzīvei pirms nāves, ir daudz no kristietības. Uzaugot šajā pasaules daļā, kristīgās vērtības caurvij mentalitāti, un, būdams valodnieks, varu teikt – arī valodu. Kā norvēģu, tā latviešu valodā ik dienu lieto pulkiem izteicienu, kuru izcelsme atrodama Bībelē. Tā ir bagātinājusi mūsu valodas ar spēcīgām metaforām un trāpīgiem redzējumiem par cilvēku. Neesmu reliģiskā ziņā kristietis, bet, tā kā esmu uzaudzis Ziemeļeiropā, tad kultūras ziņā tomēr esmu. Domāju, ka man ir daudz vairāk kopīgu vērtību ar kādu vidusmēra Zviedrijas vai Igaunijas kristieti nekā ar Indijas vai Japānas neticīgo.

– Vai Nansens nonāks ellē?

Nekad neesmu ticējis Dievam. Parasti ar to sadzīvoju pavisam labi. Dažreiz, grūtos brīžos, esmu nožēlojis, ka man nav piešķirta ticības dāvana. Jo arī tā var traktēt ticību – kā dāvanu. Tā ir dāvana, kurā iesaiņotas jau gatavas atbildes, dzīves vadlīnijas un dzīves jēga, turklāt bonusā tiek apsolīta mūžīga pēcnāves dzīve. Gribu to vai nē, bet man tomēr nesanāk ticēt. Un tā tas ir bijis vienmēr. Atceros, vienā pavasara dienā ar mežu apaugušā piemājas parkā spēlējām kariņu. Man bija kādi astoņi gadi. Mans rotaļu biedrs, ar kuru slēpāmies krūmos kādā nogāzē, man pajautāja: „Vai tu tici dievam?” „Nē. Bet Jēzum gan,” es atbildēju. Pērnās lapas kraukšķēja, mums atbalstoties ar rokām uz zemes. Mans rotaļu biedrs mazliet apmulsis bilda, ka tā nevar – neticēt Dievam, bet Jēzum. Ar to biju domājis, ka ticu tam, ka ir dzīvojis Jēzus kā spilgta vēsturiska persona, ar skaistām domām un izkoptu oratora mākslu. Un pie tā arī esmu palicis. Starp citu, par Jēzu runājot – tā bija mana iesauka. Tiesa, ar nievājošu nokrāsu, jo mēdzu censties apturēt kautiņus pārējo kaimiņu bērnu starpā un lūkoju salīgt karojošās puses (nu, tajos gadījumos, kad pats nebiju iesaistīts…)

Nu, nē… Tomēr vajagot ticēt, drošības pēc

Tēvs ir kristietis, bet nekad par reliģiju netikām ar viņu runājuši. Māte nav ticīga, bet ir teikusi – ja būtu, tad pareizticīgā: skaistās dziedāšanas, gaisotnes un mākslas dēļ. Ar vecomammu gan esmu gājis uz baznīcu Ziemassvētkos un arī runājis. Kalnu namiņā mēs ar vecomammu vienmēr dalījām istabu. Es gulēju gultas otrajā stāvā, viņa – pirmajā. Lieldienās un vasarās. Atceros, kā vienā vakarā, kad, katrs savā stāvā guļot, šķirstījām vecus žurnālus, viņa pajautāja, vai es neticot Dievam. Izdzirdējusi manu noliedzošo atbildi, viņa teica: „Bet, dēliņ, tev taču jātic! Citādi nonāksi ellē.” Kad pajautāju, vai viņa domā, ka viņas bērnības norvēģu dižvaronis – polāro apgabalu pētnieks, okeanogrāfs, biologs, diplomāts un humānists Fritjofs Nansens – tagad mokās elles liesmās savas neticības dēļ, viņa vairs nebija droša. Nu, nē… Tomēr vajagot ticēt, drošības pēc. Un, būdams jaunietis, kļuvu ticīgs. Es ticēju ateismam. Es kļuvu par misionāru. Viens no maniem labākajiem draugiem bija mācītāja dēls. Mūsu sarunas par reliģiju bija garas, un mans mērķis bija viņu pārliecināt un norādīt uz kristietības pretrunām un trūkumiem. Kā nelabais lasīju Bībeli. Un mācītāja dēls arī sāka šaubīties. Vēlāk gan viņš atgriezās savā bērnības ticībā, un es ar karojoša ateisma sludināšanu vairs nenodarbojos. Ja reliģija piešķir cilvēka dzīvei jēgu, kāpēc viņam to atņemt? Varbūt viss nav obligāti jāskata caur smadzeņu bioķīmijas prizmu? Piemēram, iemīlēšanās īstenībā ir vien serotonīna, dopamīna un adrenalīna izdalīšanās smadzenēs. Bet tas nav īpaši poētiski. No tā dzejas un mīlas balādes neiznāks. Un tas, kurš iemīlējies, par to arī daudz nedomā. Varbūt arī nevajag.

Humānētiķi arī Latvijā?

Vai šādu organizāciju varētu dibināt arī Latvijā? Latvijā ir daudz cilvēku, kurus es raksturotu kā humānētķus. Procentuāli to ir ne mazāk kā Norvēģijā. Bet kāds būtu šādas organizācijas mērķis? Es nedomāju, ka kaut kas līdzīgs padomju laika ateistu klubiem darbavietās. Šī organizācija nebūtu tāda, kas galvenokārt teiktu „nē” reliģijai, bet gan tāda, kas teiktu „jā”. Jā – iecietībai. Jā – ētiskai domāšanai. Jā – dabas saudzēšanai. Jā – atbildībai sabiedrības priekšā. Jā – cilvēkam.

Kad 61% Latvijas iedzīvotāju domā, ka homoseksuālisms ir amorāla parādība, bet tikai 27% to pašu aptaujāto par amorālu uzskata arī nodokļu nemaksāšanu jeb, citiem vārdiem, Latvijas slimnīcu, skolu un ceļu apzagšanu, ir skaidrs, ka baznīcas postulētajām vērtībām un padomju mentalitātes mantojumam ir nepieciešama opozīcija. Protams, ka daļa nodokļu naudas aiziet neceļos, taču pret to jācīnās tā, lai necieš ne Latvijas pensionāri, ne slimnieki, ne skolēni. Vai tik negodīgie politiķi nav vien aizbildinājums, lai ietaupītu dažus latus? Ir bezatbildīgi, pavirši balsojot, ievēlēt pēdējās maitas, un pēc tam viņus kritizēt. Radi labāku sabiedrību un iesaisties politikā pats! Dažos jautājumos jālauž baznīcas hegemonija – diskusijās par ētiku, sabiedrību un indivīdu. Jārada pretestība baznīcas naidam pret mīlu un jāatmasko baznīcas divkosība arī daudzos citos jautājumos. Šis aspekts iesākumā varbūt būtu aktuālāks šādai latviešu organizācijai nekā, piemēram, pārejas rituālu rīkošana (es teiktu, ka skaistos latviešu skolas izlaidumus šā vai tā grūti pārspēt). Tajā pašā laikā šī pati organizācija būtu baznīcas sabiedrotā, veicinot Latvijas sabiedrībā tuvākā mīlēšanu un solidaritāti ar vājāko. Tas, ka esi neticīgais, nebūt nenozīmē, ka tev nav ētiskās domāšanas vai vērtību.

Melnā burtnīca un mīla

Mana vecvecmāmiņa nomira vairākas desmitgades pirms manas piedzimšanas. Nedomāju, ka viņa sēž uz kāda mākoņa un mani vēro. Bet, kamēr pie manis glabājas šī ar smalkiem rokas vilcieniem aprakstītā melnā burtnīca, vecvecmāmiņa dzīvo manā atmiņā, līdzās vecmāmiņas nostāstiem un vecām melnbaltām fotogrāfijām. Vairākas no burtnīcas dziesmām vecvecmāmiņa pati sarakstījusi. Apakšā ir viņas vārds un uzvārds: Aasta Pedersen. Osta Pēdešena.

Jeg vil leve og dø
for min elskede mø
deg min lille skat
vi gifter os snarlig
for jeg lengter saa varlig
baade dag og nat.

Nekādas revolucionāri jaunas domas šeit nav izteiktas, jo to pašu rakstījuši, domājuši, dziedājuši un klieguši miljoniem cilvēku. Mīlestība ir veca kā pasaule, taču katra tās atnākšana spēj no jauna satricināt mazā cilvēka dzīvi. Tiesa, burtnīcā ir arī dziesmas par Jēzu un drošību, ko viņš sniedzot. Tomēr mēs ar vecvecmāmiņu un vecomammu esam vienisprātis par vismaz vienu no dzīves jēgām – dzīvot nozīmē mīlēt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *