VaksŠis teksts pirmo reizi tika publicēts kā pēcvārds grāmatā Norvēģijas vēsture (autori: E. Stēnersens E., Ī. Lībeks), kuru 2005. gadā izdeva apgāds Norden AB,  (181.–190. lpp.) Tā kā pats neeesmu vēsturnieks, tekstu pārskatīja vēstures doktors Juris Goldmanis. Pēdējos desmit gados daudz kā vairāk noticis, bet teksts, iespējams, tomēr varēs sniegt ieskatu par laiku līdz 2005. gadam

Pirmoreiz iznāk Norvēģijas vēsture latviski, tādējādi atzīmējot Norvēģijas valstiskās neatkarības simtgadi 2005. gadā. Šī grāmata atspoguļo vienas valsts vēsturi. Bet neviena valsts un neviena nācija nedzīvo vakuumā bez citu valstu ietekmes un bez sakariem ar tuvām un tālām tautām. Tādu sakaru netrūkst arī starp Norvēģiju un Latviju. Arīdzan vēsturisko paralēļu netrūkst. Norvēģija un Latvija ir mazas un jaunas nācijas, kas ilgus gadus ir bijušas citu tautu jūgā. Šajā pēcvārdā vēlētos iepazīstināt ar lieliem un maziem šo abu valstu saskares punktiem, kam parasti velta mazāk uzmanības vēstures grāmatās.

 Vienas saknes

Mūsu saknes ir kopīgas – pirms sešiem gadu tūkstošiem tālu prom no Norvēģijas un Latvijas dzīvoja abu tautu priekšteči. Par to var pārliecināties, pētot abu valodu saknes. Ir iespējams rekonstruēt domājamu indoeiropiešu senvalodu, kas būtu māte ne tikai norvēģu un latviešu valodai, bet arī angļu, vācu, urdu, čigānu, krievu, persiešu un daudz citām valodām. Daļa vārdu krājuma mums ir kopīga:

sol                   saule

tre/tri               trīs

du                   tu

måne               mēness

bror                 brālis

mor                 māte

rug                  rudzi

bjørk               bērzs

 Fonētisko pārmaiņu dēļ vairs nav tik vienkārši saskatīt līdzību visos radniecīgos vārdos. Baltu valodas līdzības ziņā atrodas starp ģermāņu valodām vienā pusē un slāvu valodām otrā, tiesa, tuvāk pēdējām. Kopējos indoeiropiešu saknes var meklēt arī mūsu tautu pirmskristiešu mitoloģijā.

Kaimiņi Baltijas jūras abos krastos

Snorre Sturlas dēls
Snorre Sturlas dēls

Ienākot tagadējā teritorijā, balti saskārās ar somugriem. Rietumos dzīvojošās baltu ciltis laiku gaitā rietumos saskārās arī ar ģermāņiem  – skandināviem. Te galvenokārt ir runa par kuršiem, zemgaļiem (īpaši kontaktos ar zviedriem) un sembiem (īpaši kontaktos ar dāņiem). Pie Grobiņas Kurzemē divus gadsimtus pastāvēja skandināvu kolonija, kur ir atrasti skandināvu kapulauki no 7. un 8. gadsimta. Kurši ir minēti Hamburgas–Brēmenes arhibīskapa ap 875. gadu Rimberta sarakstītajā svētā Ansgara (801–865) dzīvesstāstā (Vita sancti Anscarii), kur ir aprakstīti skandināvu iebrukumi Kursā. Tāpat par kontaktiem pāri Baltijas jūrai vēsta islandieša Snorres Sturlas dēla (1179–1241) Heimskringla (Pasaules loks), kā arī islandiešu dzimtu sāgas. Skandināvi izmantoja Daugavu, un vairākkārt minēta  Daugavas pilsēta. Domājams, ka tas ir Daugmales pilskalns. Vairāki skandināvu karaļi nodarbojās ar tirdzniecību Baltijā. To, ka balti aktīvi kontaktējušies ar skandināviem, apliecina arī arheoloģiskie materiāli un rūnu uzraksti.

Hanza, Luters un piparkūkas

Norvēģija un Latvija atrodas vienā kultūras reģionā, proti, Ziemeļeiropas kultūra ar Vāciju, Zviedriju, Dāniju, Somiju un Igauniju. Vācu ietekmes rezultātā šis kultūras reģions ir izveidojies vairāku gadsimtu gaitā. Šīs Eiropas daļas kultūras kopība parādās, sākot no domāšanas un rīcības veida, caur tradīcijām, arhitektūru, literatūru, mākslu, filozofiju,  līdz pat ļoti sīkām lietām – šis ir apgabals, kur cilvēki cep piparkūkas. Raugies kaut vai uz mūsu kaimiņiem leišiem dienvidos un kaimiņiem krieviem austrumos – citi gardumi viņiem ir, bet piparkūku nav! Šīs valstis turklāt pārsvarā ir luteriskas, un neskatoties uz to, vai cilvēks ir ticīgs vai nav, reliģija ir atstājusi lielu ietekmi uz mūsu tautu Ziemeļeiropeisko mentalitāti, kāda tā ir mūsdienās.

Kultūras impulsus Norvēģija ir saņēmusi caur diviem apgabaliem, proti, no britu salām, no vienas puses, un no Vācijas (reizumis ar Dānijas starpniecību), no otras puses. Lai gan norvēģi tika kristīti no Anglijas, arī vācieši mēģināja kristīt norvēģus 10. gs. beigās, un var teikt, ka Austrumnorvēģijas iedzīvotājus kristīja vācieši. Līdz 1103. gadam norvēģu bīskapijas bija pakļautas Brēmenes arhibīskapijai, līdzīgi kā Rīgas bīskapija. Jo pēc neveiksmīgiem slāvu mēģinājumiem, latviešus kristīja vācieši. Gan Norvēģija, gan Latvija piederēja pie tām vietām Eiropā, kur kristietību pieņēma vēlāk.

Hanzas savienību reizumis dēvē par viduslaiku ES. Tai bija apmērs, ambīcijas un organizācijas efektivitāte, kas vēl mūsdienās izraisa apbrīnu. Šo pilsētu un tirgotāju savienību saliedēja kopējās intereses,  viena (lejasvācu) valoda un tiesisko normu kopums , kas balstījās uz Lībekas likumiem.  Vācu tirgotāji, kas  ilgāku vai īsāku laiku uzturējās svešās pilsētās, jau 12. gs. otrajā pusē  sāka veidot organizāciju, ko devēja par „hanse”, kas varētu viņus aizstāvēt vietējās varas iestādēs. 15. gs. Hanza jau apvienoja 70 lielas un aptuveni 100–130 mazas pilsētas  To vidū nozīmīga loma bija Rīgai, bet pie Hanzas pilsētām var pieskaitīt vēl 11 Livonijas pilsētas.  Ar Hanzu jo cieši saistītas arī Norvēģijas pilsētas.

Hanzas savienību reizumis dēvē par viduslaiku ES.

Vācu tirgoņi Norvēģijā pirmoreiz ir pieminēti 1186. gadā un viņi bija no Ķelnes un Brēmenes. Uz Bergenu viņi brauca pēc zivīm un zivju eļļas, bet uz Oslo un Tensbergu (Tønsberg) viņi devās pēc lauksaimniecības produktiem. Kopš 1259. gada vācu tirgotāji sāka palikt Bergenā pa ziemu, līdz ar to iegūstot priekšrocības produktu iepirkšanā Viņi ierīkoja savas apmetnes vietas jeb sētas. 13. gadsimtā lībekieši bija galvenie vācu tirgoņi Bergenā, bet rostokieši – Oslo un Tensbergā.  Vēlāk vācu tirgoņu organizācija Bergenā kļuva par Hanzas kantori, bet organizācijas Oslo un Tensbergā kļuva par faktorijām. 15. un 16. gadsimtā līdz 1000 vāciešu pārziemoja Bergenā, bet vasarā varēja būt divreiz vairāk. 16. gadsimtā pēc Dānijas un Norvēģijas karaļa spiediena daudzi vācieši kļuva par Bergenas pilsoņiem.

Pateicoties Hanzas savienībai, norvēģi sāka apdzīvot Ziemeļnorvēģiju, lai nodarbotos ar zveju. Līdz tam tur dzīvoja gandrīz tikai sāmi. Norvēģijā apmetās daudz vāciešu, bet tie lielākā mērā nekā Latvijā asimilējās norvēģos. Tie nebija tikai tirgotāji, bet arī amatnieki un raktuvju strādnieki (16. un 17. gadsimtā). Piemēram, raktuvju pilsētā Kongsbergā sākumā gandrīz visi bija vācieši, un Rērosā (Røros) – gandrīz puse.

Savā ziņā valodu var salīdzināt ar senu pilskalnu, kur var veikt arheoloģiskos atradumus. Pētot vārdu cilmi, atklājas arī tautas vēsture un sakari ar citām tautām.

Savā ziņā valodu var salīdzināt ar senu pilskalnu, kur var veikt arheoloģiskos atradumus. Pētot vārdu cilmi, atklājas arī tautas vēsture un sakari ar citām tautām. Kad latvietis mācās norvēģu vai kādu citu skandināvu valodu vai otrādi, viņš bieži brīnās par visiem līdzīgajiem vārdiem. Norvēģu un latviešu vārdu krājumi parāda cik lielu ietekmi Ziemeļvācu kultūra ir atstājusi uz mūsu tautām, gan caur tirdzniecību, gan saskarsmē ar vāciešiem, kas dzīvojuši mūsu zemēs. Īpaši tas attiecas uz t.s. kultūras vārdiem, t.i., jaunu lietu un parādību nosaukumiem. Arī zviedru, dāņu un latviešu valodā ir daudz aizguvumu no lejasvācu valodas. Tabulā dots dažu aizgūtu vārdu salīdzinājums. Vārdi ir no dažādām nozarēm un dzīves jomām, un dažs labs norvēģis vai latvietis izbrīnīts izsauktos, bet tas taču ir vecs norvēģu vai latviešu vārds, vai tiešām aizgūts no lejasvācu valodas. Atbilde ir – jā, tik tiešām.

lejasvācu valodā norvēģu valodā latviešu

valodā

treppe trapp trepes
lîk lik līķis
stîf stiv stīvs
schicke skinke šķiņķis
telt telt telts
vrî fri brīvs
bôm bom bomis

Cik liela ietekme bijusi lejasvācu valodai, parāda ne tikai ietekmes norvēģu valodas leksikā, bet arī vārddarināšanā. Norvēģu valodā vairāki priedēkļi un piedēkļi ir aizgūti no lejasvācu valodas.

Kopā ar Ziemeļvāciju, Ziemeļvalstis, Igaunija, Vidzeme un Kurzeme veidojušas luterisko kodolu. Rīga bija pirmā pilsēta ārpus Vācijas, kur izplatījās Mārtiņa Lutera mācība, bet Ziemeļvalstīs tika pat dibinātas luteriskās Valsts baznīcas. Protestantismam ieviešoties, daudz lielāka bija vajadzība pēc tekstiem dzimtajā valodā, un tika izveidota latviešu rakstu valoda, un ar Zviedrijas atbalstu Bībele 17. gs. beigās tika iztulkota un izdota latviešu valodā. Norvēģijai rezultāts bija pretējs – nostiprinājās dāņu valoda kā rakstu valoda. Tikai 17. gs. Norvēģijā dibina pirmo spiestuvi un līdz tam visas grāmatas iespieda Dānijā.

Klostera Lase, kas pret straumi gāja

Oskara Gāšteina monogrāfija par Klostera Lasi
Oskara Gāšteina monogrāfija par Klostera Lasi

Viens ļoti interesants tālaika cilvēks ir Norvēģijas Laurics Nilsons (Lauritz Nielsson av Norge, Laurentius Nicolai Norvegus, 1538-1622), kas ir starp nedaudzajiem Norvēģijas 16. gadsimta mācītiem vīriem. Viņš dzimis Tensbergā  gadu pēc reformācijas ieviešanas Norvēģijā, beidza Oslo Domskolu, studēja Kopenhāgenā un devās uz Beļģiju, kur iestājās Luvēnas Universitātē. Te viņš pārgāja katoļticībā. 1564. gadā viņu uzņēma jezuītos un 1565. gadā viņu iesvētīja par mācītāju. Vēlāk viņš kļuva par teoloģijas un filozofijas profesoru. Ar pāvesta atbalstu viņš visu dzīvi strādāja, lai no jauna ieviestu katoļticību Skandināvijā, kur varasiestādēs katoļi nebūt nebija cieņā. Lai to īstenotu, viņš 1576. gadā devās uz Zviedriju, kur viņš izlikās par luterāņu mācītāju un slepenībā nodibināja jezuītu kolēģiju. Karalis Juhans III viņam deva atbildību par augstāko izglītību valstī, bet bija tikai saujiņa cilvēku, kas zināja, ka viņš ir katolis. 1580. gadā viņa īstā identitāte kļuva zināma un viņu izraidīja no valsts. Vēlāk viņš ceļoja  pa Eiropu un darbojās kā rakstnieks un skolotājs un dzīvoja Braunsbergā, Romā, Vīnē, Prāgā, Grācā un Krakovā. Vēlāk viņš brauca arī uz Dāniju un Norvēģiju, lai nodibinātu jezuītu kolēģiju. Kopenhāgenā viņš ieradās 1606. gadā, lai pārliecinātu Kristianu IV, bet viņu izraidīja. Klostera Lases darbus lasīja visā Eiropā. Baunsbergā, kur Lase uzturējās 1607. gadā, ieradās Antonijs fon Grāfens (Antonius von Graven) no Rīgas. Ar viņa starpniecību Lase saskārās ar  vēlāko Zviedru Vidzemes luterāņu  superintendentu Hermanu Samsonu (H. Samson, 1579–1643), kas vēlējās saņemt viņa rakstīto „Confessio Christiana”. Lase to aizsūtīja ar nosacījumu, ka Samsons uzrakstīs recenziju. Pēc sešiem gadiem Hermans Samsons Gīsenā, Vācijā, 1615. gadā izdeva grāmatu divos sējumos („Anti Jesuita”) – tas bija pretraksts Lasem. Darbs bija veltīts Kristianam IV cerībā, ka viņš nezaudēs pareizo, luterisko ticību. 1610. gada Klostera Lasi pārcēla uz Rīgu, kas tolaik bija Polijas-Lietuvas sastāvā un kur norisinājās cīņas starp katoļiem un protestantiem. 1621. gada septembrī zviedri ieņēma Rīgu un ar to beidzās jezuītu darbība Rīgā, kas bija pastāvējusi kopš 1583. gada. Pirms tam kolēģija bija evakuējusi visas vērtīgākās mantas un Rīgā bija palikuši tikai astoņi jezuīti, kas apsargātu ēkas. To vidū bija arī Lase.

Lase bezbailīgi, skatīdamies karalim acīs, esot atbildējis: „Tā ir mana cerība, augsti godātais karali, ka mana ticība pasargās mani no tās vietas, uz kurieni Jūsu majestāte dodas Jūsu reliģijas dēļ”.

Gustavs II Ādolfs bija ārkārtīgi izbrīnīts un dusmīgs, ieraugot jezuītu starpā veco, un Zviedrijā ienīsto Lasi. Karalis esot bļāvis Lasem: „Sasodītais veci! Vai tu vēl esi dzīvs? Vai tu nekad neatvērsi savas acis patiesībai, kurmis tāds! Vai tu tiešām neesi dzirdējis par mūžīgajām liesmām, kas tevi gaida, ja nepievienosies īstenai ticībai”. Lase bezbailīgi, skatīdamies karalim acīs, esot atbildējis: „Tā ir mana cerība, augsti godātais karali, ka mana ticība pasargās mani no tās vietas, uz kurieni Jūsu majestāte dodas Jūsu reliģijas dēļ”. Tomēr jezuītiem ļāva iet, jo to karalis bija apsolījis vēl pirms tam, kad uzzinājis, ka viņu starpā ir Lase.  Kad viņi devās uz Viļņu, veseli 200 jātnieku viņus pavadīja. Drošs paliek drošs. Viļņā par Lasi rūpējās. Jezuītu kolēģijā viņš sāka mācīt morāles teoloģiju.1622. gadā 5. maijā viņš nomira Viļņā un ir apglabāts Viļņas Universitātes baznīcā, kur arī labajā pusē no ieejas ir redzama 1990. gadā uzstādīta piemiņas plāksne.

Kurzemnieki Norvēģijā

Viens no aizrautīgākajiem posmiem Latvijas vēsturē ir uzņēmīgā hercoga Jēkaba Ketlera (1642–1682) laiki, kad notiek rosmīga saimnieciska darbība un tirdzniecība. Šajā laikā hercogistei Baltijas piekrastē pat ir savas kolonijas Gambijā un Tobāgo. Kuģu būvei, ieročiem un citiem nolūkiem bija vajadzīga kvalitatīva dzelzs. Jau Kristiana IV laikos Jēkabs ieguva koncesiju sudraba meklēšanai Norvēģijā, bet nav zināms, vai viņš to ir izmantojis. 1663. gadā Hercogs noslēdza līgumu ar Dānijas un Norvēģijas karali Frederiku III par tiesībām Norvēģijā iegūt sudrabu, svinu, kaparu un dzelzi. Jēkabs tāpat īrēja zemi Flekerejā (Flekkerøy) Kristiansannas (Kristiansand) cietokšņa aizsardzībā, lai tur varētu pārkravāt savus kuģus. Kurzemei bija raktuves Eidsvollā ( šis vietvārds visvairāk asociējas ar Norvēģijas neatkarību, jo pēc pusotra gadsimta – 1814. gada 17. maijā – tieši tajā vietā tika parakstīta Norvēģijas konstitūcija). Hercoga Jēkaba laikos norvēģi nemēdza strādāt raktuvēs, pārsvarā tie bija vācieši. Īrētajās raktuvēs daži vācieši jau strādāja, bet vajadzēja vairāk strādnieku. Tādēļ vairākas kurzemnieku ģimenes tika sūtītas uz Norvēģiju. Darbs Kurzemes raktuvēs Eidsvollā nebija īpaši ienesīgs un pēc 25 gadiem beidzās. Pārceltie kurzemnieki laika gaitā sāka strādāt lauksaimniecībā un pamazām asimilējās norvēģu sabiedrībā. Interesanti, ka norvēģu avotos kurzemnieku pēcteči tiek aprakstīti kā draudzīgāki, cēlāki, pieklājīgāki un  izskatīgāki nekā apkārtējie norvēģi.

Kalna Jepe, kas par muižnieku tapa pārvērsts

Norvēģijai ir ciešas saistības ar latviešu dramaturģijas un teātra vēstures sākumiem.  Jau 18. gadsimta beigās uz Latvijas

Ludvigs Holbergs
Ludvigs Holbergs

vācu skatuvēm izrādīja vairākas bergenieša Ludviga Holberga (1684-1754) lugas. 1790. gadā Jelgavā iznāca luga „Kalna Jepe” (Jeppe paa Bierget, 1724), kurai latviskais nosaukums bija “Lustesspēle no zemnieka kas par muižnieku tape pārvērsts” Aleksandra Johana Stendera jeb Jaunā Stendera  lokalizējumā. Lugai ir bijusi liela piekrišana latviešos un tā ir izdota vēl divās versijās, un iestudēta daudz reižu.  Vēl 2004. gadā Māra Zālīte izveidoja izrādi „Še tev Žūpu Bērtulis!” ar Artūru Skrastiņu titullomā, par pamatu ņemot šo lugu. Latvijā Jepi labāk pazīst kā Žūpu Bērtuli, kā viņu sauc lokalizētajā versijā. Latviešu biedrības 1868. gada lugas uzvedums Turnhallē pie tagadējā Kongresu nama Rīgā arī tiek uzskatīts par latviešu profesionālā teātra sākumu.

Holbergs ir dzimis Bergenā, kur arī uzaudzis. Tajā laikā Norvēģija un Dānija bija viena valsts; Norvēģija bija Dānijas province. Norvēģijā nebija augstskolu, un, lai mācītos, norvēģiem nācās braukt uz Kopenhāgenu. Tādēļ arī Holbergs tur ieradās. Viņš daudz ceļoja pa Eiropu un iepazinās ar jaunākajiem virzieniem tālaika Eiropas klasicisma literatūrā. 1714. gadā viņš kļūst par filozofijas profesoru Kopenhāgenas Universitātē, 1717. gadā – par metafizikas profesoru, 1720. gadā – par retorikas profesoru un 1730. gadā – par vēstures profesoru. 1714.-1716. gadā, atgriežoties pēc ceļojuma pa Franciju un Itāliju, kur viņš iepazinās ar Moljēra daiļradi, Holbergs sāka rakstīt daiļliteratūru. 1722. gadā Kopenhāgenā atvēra pirmo teātri, un pēc tam Holbergs šī teātra vajadzībām uzrakstīja 36 lugas. Viņš bija arī pirmais filozofs Dānijā un Norvēģijā, kas bija atbrīvojies no spēcīgās teoloģijas ietekmes. 1741.gadā viņš latīņu valodā izdeva satīrisko romānu “Nilsa Klimsa pazemes ceļojums”, kas drīz vien kļuva par dižpārdokli visā Eiropā. Viņš ir arī esejas žanra pamatlicējs norvēģu un dāņu literatūrā.

Untitled-9
No LU studentu teātra 2001. gada Kalna Jepes iestudējuma. Foto: Anita Zvaigznīte

Latvijā Holbergu iepazīst vispirms kā dāņu rakstnieku. Kad Nacionālajā teātrī 1933. gada februārī uzveda “Kalna Jepi” Dāņu-latviešu biedrības dibināšanas sakarā (šim uzvedumam Kopenhāgenas Karaliskais teātris bija aizdevis kostīmus un mūziku), norvēģu avīze “Dagbladet” to komentēja šādi: “Norvēģis Ludvigs Holbergs tātad liks pamatakmeni dāņu biedrībai Latvijā. Mūs ļoti interesētu, kādu mūziku Karaliskais teātris būs aizdevis svinīgajam pasākumam. Varbūt Edvarda Griga svītu “No Holberga laikiem”? Raksta nosaukums – “Holberga okupācija” – ir zīmīgs. Mūsdienās gan mēdz runāt par dāņu un norvēģu kopliteratūru šajā laikposmā.

 

Jūrniecība, vijoles skaņas un literatūra

Sjømannsparlør 1881 - tittelblad
1881. gada Jūrniecības vārdnīca

19. gadsimtā Norvēģija bija viena no vislielākajām kuģniecības nācijām pasaulē, un, protams, ne mazums norvēģu būs iegriezušies Rīgas ostā un citās ostās. Ne velti pirmā vārdnīca, kur ir ietverta gan latviešu, gan norvēģu valoda, ir jūrniecības sarunvārdnīca. To Krišjānis Valdemārs izdeva Maskavā, 1881 gadā. Strādādams Pēterburgā par ierēdni, viņš arī apmeklēja Norvēģiju, lai iepazītos ar veiksmīgo jūrniecību.

Lasot norvēģu daiļliteratūru, redzam, ka „Rīgas Melnais balzāms” kādreiz ir bijis ļoti iecienīts dzēriens. Ne tikai dzēriens. Norvēģu valodas vārdnīcas vārds rigabalsam, arī apzīmē ārstniecības eļļu. Latvijā turpretī bija iecienītās norvēģu siļķes.

 Slavenais norvēģu vijolnieks, Edvarda Griga skolotājs un komponists Ūle Bulls (Ole Bull) 1838. gadā koncertēja Rīgā, Jelgavā un Liepājā. Tieši tajā pašā laikā Rīgā darbojās  Rihards Vāgners . 1839. gadā  lielais vācu komponists bija spiests bēgt no saviem kreditoriem, un šis kuģa brauciens no Rīgas ceļā uz Londonu viņu aizveda uz Norvēģiju. Ceļojums ilga trīsarpus nedēļu un pa ceļam bija lielas vētras un kuģis avarēja norvēģu šērās. Šī ceļojuma laikā dzirdētie jūrnieku stāsti iedvesmoja viņu uzrakstīt „Klīstošo holandieti”.

 Latvijai un Norvēģijai ir daudz kopīga arī tāpēc, ka esam mazas un samērā jaunas nācijas, kas izveidojās 19. gadsimtā. Abām tautām nacionāla identitāte un nacionāla pašapziņa ir ļoti būtiska. Gan norvēģi, gan latvieši meklē nacionālo identitāti, un bieži jautā, kas īsti ir latviskais un norvēģiskais. Abas tautas piešķir tautas tradīcijām lielu nozīmi. Reizumis mums pat ir grūti ieraudzīt, ka mūsu dzīves caurstrāvo citu tautu un kultūru ietekme. Un, ja mēs daļu no tā redzam, tad mēs varam sākt uztraukties. Vācu filozofa Johana Gotfrīda Herdera kultūrnacionālisma filozofija  gan bijusi svarīga abu tautu nacionālajām domām.

 19. gs. beigās izraisās ļoti liela interese par norvēģu literatūru visā pasaulē. Bjērnstjērnem Bjērnsonam (Bjørnstjerne Bjørnson, 1832-1910) ir svarīga loma latviešu kultūrvēsturē un latviešu reālistiskās literatūras attīstībā. Viņam bija ārkārtīgi plašas intereses un viņš bija arī politiski aktīvs cilvēks. Būdams liels orators, viņš bija pazīstams gan Norvēģijā, gan ārzemēs. Bjērnsons rakstīja gan drāmas, gan prozu, gan dzeju. Viņš ir arī Norvēģijas himnas “Jā, mēs mīlam šo valsti” (Ja, vi elsker dette landet) vārdu autors. 1903. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Ar Bjērnsonu arī sākās jauns posms Ziemeļvalstu un Latvijas literārajos sakaros, jo Bjērnsons bija pirmais norvēģu rakstnieks, kuru tulkoja pēc “Kalna Jepes” lokalizējuma. Stāsts „Ārne” iznāca 1879. gadā. Vēlāk luga „Redaktors” parādās uz Rīgas Latviešu teātra skatuves 1883. gadā. Latvijā ir publicēti ap 60 Bjērnsona tekstu un 9 lugas ir uzvestas latviešu teātros.

Ap gadsimtu miju norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena (Henrik Ibsen, 1828-1906) drāmas iegūst milzīgu nozīmi latviešu kultūrā. 1889. gadā uzveda viņa lugu „Sabiedrības pīlāri ”, un laikposmā no 1889.gada līdz 1918. gadam Ibsens bija vispopulārākais ārzemju dramaturgs Latvijā. Ibsena ietekme ir jūtama arī daudzu latviešu rakstnieku darbos, Ibsena motīvus ir izmantojuši rakstnieki, piemēram,  Aleksandrs Čaks, Elza Ķezbere, Jānis Grots, Rūdolfs Blaumanis. Latviešu meitenēm drīz pēc Pēra Ginta pirmizrādes parādījās vārds Solveiga.

Ibsena popularitāte Latvijā ir bijusi ļoti liela. Ibsena nozīmīgumu labi izsaka Raiņa vārdi runā Ibsena svētkos Oslo, 1928. gada 20. martā: Ibsens ar savām lugām mums palīdzējis cīnīties par progresu, izkopt jaunu literatūras periodu, karot par sievietes emancipāciju, viņš arī stiprināja mūs uz cīņām par mūsu patstāvību.

19. gadsimta 80. un 90. gados iznāca Aleksandra Hjellanna (Alexander Kielland), Jūnasa Lī (Jonas Lie) un Juhana Bojera (Johan Boyer) darbi latviski, un līdz gadsimtu mijai bija pārtulkoti 12 dažādu norvēģu rakstnieku darbi. Kad Latvijā 1918. gadā ieguva neatkarību, jau pāri par 30 rakstnieku bija tulkoti latviešu valodā.

Piektais gads

1905. gada vēsturē mūsu tautām tiešu sakaru nav, bet tas ir ļoti svarīgs gads. Latvijas vēsturē, lai gan pastāv dažādi uzskati, 1905. gads veido latviešu tautas saliedētību un aizmetni brīvvalsts radīšanai. 1905. gads Norvēģijā iezīmē pilnas neatkarības iegūšanu, jo Norvēģijas un Zviedrijas savienība tiek atcelta. 1905. gads ir gads, kad arī daži latviešu bēgļi sekmē abu valstu tuvināšanos. Te vēlētos izcelt četrus, proti, Jāni Akurateru, Kārli Skalbi, Lizeti Skalbi un Artūru Vanagu.

Rakstnieks un sociāldemokrāts Jānis Akuraters bija viens no rusificēšanas politikas asākajiem kritizētājiem. Atšķirībā no daudziem citiem sociāldemokrātiem, Akuraters uzsvēra arī nacionālo aspektu. Viņaprāt, revolūcija bija ceļš uz autonomiju. Par savām radikālajām domām un publikācijām viņu vairākkārt apcietina un vairākus mēnešus notur apcietinājumā 1905. un 1906. gadā. 1907. gadā viņu izsūta nometināšanai Pleskavā. No turienes viņš slepeni dodas uz Somiju, kur uzturas arī daudzi citi bēgļi. 1908. gada janvārī viņš dodas uz Turku un tālāk uz Stokholmu un Kristiāniju (Oslo). Akuraters dzīvo Kristiānijas nomalē, strādnieku rajonā, mazā istabā. Viņš dzīvo ļoti trūcīgi, bet mācās norvēģu valodu un lasa Knuta Hamsuna darbus. Viņš arī bieži apmeklē Nacionālā teātra izrādes. Norvēģijā viņš uzraksta pazīstamo stāstu „Kalpa zēna vasara”. 1908. gada rudenī viņš atgriežas Latvijā. Akuraters vēlāk latviski ir atdzejojis Henrika Ibsena darbus „Pērs Gints” un „Brands”.

Akuraters dzīvo Kristiānijas nomalē, strādnieku rajonā, mazā istabā. Viņš dzīvo ļoti trūcīgi, bet mācās norvēģu valodu un lasa Knuta Hamsuna darbus.

Kārlis Skalbe
Kārlis Skalbe

Kārlis Skalbe (1879 – 1945) bija sociāldemokrāts un rakstīja kritiskus rakstus par soda ekspedīcijām žurnālā ”Kāvi”, kur viņš pats bija redaktors. Viņu ar topošo sievu Lizeti Erdmani arestē, bet viņiem izdodas atbrīvoties un viņi  aizbrauca uz Somiju, kur viņi paliek ilgāk par gadu. Latvijas policija ir Skalbem uz pēdām un viņam jābēg tālāk, prom no Krievijas impērijas. 1907. gada 24. decembrī Kārlis Skalbe ierodas Kristiānijā, kur viņš dzīvo līdz 1909. gada oktobrim. Drīz pievienojas Lizete un viņi kopā dzīvo trūcīgos apstākļos. Skalbe Norvēģijā strādā pie  dzejoļu krājuma „Emigranta dziesmas”. Norvēģijas daba dod Skalbem iedvesmu. Norvēģijas ainavas arī atrodamas viņa daiļdarbos. Viņš raksta par Ibsenu un Bjērnsonu, bet visvairāk viņš interesējas par Hamsunu. Lizete Skalbe kļūst par vienu no izcilākajām skandināvu literatūras tulkotājām Latvijā.  Lielā mērā viņas nopelns ir tas , ka norvēģu literatūra ir tik pazīstama Latvijā. 20. gadsimta sākumā sakari ar norvēģu literatūru kļuva tiešāki, jo līdz tam vācu kultūrvide bija vidutāja.

 Divas neatkarīgas valstis starpkaru laikā

Norvēģija atzina Baltijas valstu neatkarību 1921. gada 5. februārī, bet starpkaru laikā neizrādīja īpaši lielu interesi par Baltiju. Tomēr jāatzīmē, ka Norvēģija bija pirmā valsts, kas Latvijai 1920. gadā pēc neatkarības iegūšanas sniedza aizdevumu, proti, 6 miljonu kronu siļķu un zivju eļļas iegādei. 1924. gadā tika noslēgts tirdzniecības un kuģniecības līgums starp Norvēģiju un Latviju. Latvijai bija 10 konsulāti Norvēģijā no Kristiansannas dienvidos līdz Vardei (Vardø) ziemeļos. Oslo bija Latvijas ģenerālkonsulāts, ko vadīja Artūrs Vanags (1882-1970), kas bija ieradies Norvēģijā sakarā ar 1905. g. revolūciju. Par goda konsulāro aģentu viņu iecēla 1919. gadā. Viņš daudz strādāja, lai sekmētu tirdzniecības un kultūras sakarus starp abām valstīm 20. un 30. gados. Latvija importēja zivis un kuģus no Norvēģijas, bet Norvēģija no Latvijas importēja sviestu, gaļu, linus, ādu un tehniku. Rūpnīcai „VEF” bija sava pārstāvniecība Oslo. Bija abpusēji koncerti, izstādes un Artūrs Vanags rīkoja mūziķu, zinātnieku, sportistu un studentu apmaiņu. Latvijā norvēģu konsulāti bija Rīgā, Liepājā un Ventspilī.

 Okupācijas un dzelzs priekškars

 Kā jau esam redzējuši, Vācija ir atstājusi ļoti lielu ietekmi gan uz Latvijas, gan Norvēģijas kultūru, ekonomiku, zinātni un citām sabiedrības jomām. Abām valstīm vāciskā ietekme ir bijis bagātināšanās avots. Tanī pašā laikā vāciešiem ir bijusi pāri darītājas loma abās tautās. Kopš viduslaikiem vācieši bija kungi Baltijā un saglabāja savu dominējošo ietekmi  līdz pat Latvijas neatkarības iegūšanai. Hitleriskā Vācija Otrā Pasaules kara laikā okupēja abas valstis un iznīcināja ļoti lielu daļu abu valstu ebreju. Tiesa, abās valstīs arī bija līdzskrējēji, bet vācu ietekme pēc kara ir stipri samazinājusies. Līdz pat Otrajam pasaules karam gan norvēģiem, gan latviešiem vācu valoda bija pirmā svešvaloda skolās. Politisku iemeslu dēļ to aizstāja krievu valoda Latvijā un angļu valoda Norvēģijā.

 Ziemeļnorvēģijā  Sarkanā armija zināmā mērā pat ieguva varoņu statusu tāpēc, ka tā atbrīvoja šo Norvēģijas daļu,  turpretī Latvija pēc kara palika Padomju Savienības sastāvā, un šis laiks galvenokārt saistās ar okupāciju, deportācijām, diktatūru un nebrīvi. Oficiāli Norvēģija nekad neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā, tāpēc padomju laikā norvēģu valstsvīri nekad neapmeklēja Baltijas valstis. Bet vai Norvēģija de facto atzina okupāciju, ir diskutējams jautājums, jo Norvēģijai piecdesmito gadu beigās bija slepenas sarunas ar Padomju Savienību par norvēģu īpašumu kompensāciju Baltijā. 1946. gadā Norvēģijas valsts banka Latvijas nauda bija pārvedusi Padomju  Savienības vēstniecībai. Tā laika dokumenti parāda, ka norvēģu ierēdņi paši uzskata, ka viņi de facto ir atzinuši Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā.

Bet vai Norvēģija de facto atzina okupāciju, ir diskutējams jautājums, jo Norvēģijai piecdesmito gadu beigās bija slepenas sarunas ar Padomju Savienību par norvēģu īpašumu kompensāciju Baltijā.

Otrā Pasaules kara laikā tūkstošiem latviešu devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Tikai nedaudzi no viņiem apmetās Norvēģijā. Daži dabūja darbu, bet daudzi bija t.s. mīnus-bēgļi, t.i. slimie un vecie, kam nebija apgādnieku. Tika izveidota organizācija „Latviešu Palīdzības biedrība Norvēģijā”, kas vēlāk pārtapa par Latviešu biedrību Norvēģijā. Norvēģijā ir arī latviešu evanģēliski-luteriskā draudze.

 Šajā laikā gandrīz nekādas saskarsmes starp abām valstīm nebija dzelzs priekškara dēļ. Tomēr padomju laikā norvēģu un cita skandināvu literatūra tika tulkota latviešu valodā un tulkotājas Elija Kliene, Ieva Celmiņa, Solveiga Elsberga, Ilze Kačevska, Rute Lediņa, un Mudīte Treimane izdarīja svarīgu darbu, lai ar Skandināviju vismaz būtu literārie sakari.

Latviešu literatūra norvēģu valodā diemžēl ir ļoti maz tulkota. Tikai viens romāns, proti, Viļa Lāča Zvejnieka dēls, kas iznāca piecdesmitajos gados mazā komunistiskā izdevniecībā. Vēl ir iznākusi viena latviešu dzejas antoloģija, Vizmas Belševicas dzejas krājums, latviešu pasakas un norvēģu dzejnieka Ērlinga Kitelsena tulkotās  latviešu dainas.

 Baltistu aprindās profesors Kristians Stangs ir slavens vārds, it īpaši viņa grāmatas „Baltu valodu salīdzināmā gramatika” (Vergleichende Gramatik der baltischen Sprachen”) dēļ, kas Norvēģijā iznāca 1966. gadā.

Visā pēckara laikā Oslo Universitātē ir bijusi interese par baltu valodām. Baltistu aprindās profesors Kristians Stangs (Christian Stang, 1900–1971) ir slavens vārds, it īpaši viņa grāmatas „Baltu valodu salīdzināmā gramatika” (Vergleichende Gramatik der baltischen Sprachen”) dēļ, kas Norvēģijā iznāca 1966. gadā. Viņa skolnieks profesors Terje Matīasens (Terje Mathiassen, 1938–1999) arī daudz pētījis baltu valodas un izdevis gan leišu, gan latviešu valodas gramatiku angļu valodā, pēdējā iznāca 1997. gadā. Terjes Matīasena sekotājs ir Oslo Universitātes doktorands un docētājs Sturla Bergs-Ulsens (Sturla Berg-Olsen, dz. 1973.g.), kas ir veicis ievērojamu pētījumu par latviešu valodas ģenitīva lietošanas attīstību.

 Apmēram divdesmit gadus kopš 1980.gada, Oslo Filharmonijas orķestri vadīja Mariss Jansons un ar savu ieguldījumu to izveidojis par pasaules līmeņa orķestri. Pateicoties ieguldījumam, viņš ir arī latvietis, kuru norvēģi pazīst vislabāk.

 Atmoda un abu valstu sakaru stiprināšana

1989. gada vasarā daži norvēģu studenti piedalījās Latvijas Universitātes latviešu valodas vasaras kursos. Iespaidiem bagāti atgriezās Norvēģijā, un 1989. gada 13. septembrī nodibināja Kultūras biedrību „Norvēģija-Latvija” (Kulturlaget „Norge-Latvia”), kuras mērķis ir norvēģu un latviešu kultūras sakaru veicināšana. Par tās pirmo priekšsēdētāju kļuva Rikards Berugs . Pirmajos gados šī biedrība bija ļoti aktīva un tā veicināja ne vien kultūras apmaiņu, bet arī politiskus sakarus starp abām valstīm. 1990. gada vasarā tika rīkotas norvēģu kultūras dienas Latvijā, kas izraisīja ļoti lielu interesi. Toties vēlā rudenī tika rīkotas latviešu kultūras dienas Norvēģijā (galvenokārt Oslo, Stavangerē un Bergenā), kur piedalījās ap 200 latviešu mākslinieku, kultūras darbinieku un politiķu, to starpā arī Valdis Muktupāvels, Ieva Akurātere, Ivars Godmanis un Raimonds Pauls. Vēlāk biedrība nodrošināja humanitāru palīdzību Latvijai, kā arī veicināja latviešu speciālistu prakses vietas Norvēģijā. Pēdējos gados biedrība galvenokārt nodarbojies ar kultūras apmaiņu un latviešu kultūras popularizēšanu Norvēģijā. Ar Norvēģijas Ārlietu ministrijas atbalstu biedrība organizēja, daudzu latviešu jauniešiu studijas Norvēģijas tautas augstskolās.

1991. gadā atjaunoja diplomātiskos sakarus, un 1992. gadā atklāja Norvēģijas Karalistes vēstniecību Latvijā. 1998. gadā karalis Haralls V un karaliene Sonja bija valsts vizītē Latvijā.

Līdzīgi kā pārējās Ziemeļvalstis, Norvēģija bija viena no pirmajām valstīm, kas 1991. gadā atzina Latvijas neatkarību. 1991. gadā atjaunoja diplomātiskos sakarus, un 1992. gadā atklāja Norvēģijas Karalistes vēstniecību Latvijā. 1998. gadā karalis Haralls V un karaliene Sonja bija valsts vizītē Latvijā. Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Norvēģijā bija valsts vizītē 2000.g. Norvēģija līdzās pārējām Ziemeļvalstīm bija starp pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas neatkarību. Norvēģijas valsts šajā laikā ir atbalstījis, un ir sekmējis Latvijas neatkarību un drošību. Latvija ir vienā drošības aliansē ar Norvēģiju kā NATO dalībvalsts, un līdzās ar pārējām Ziemeļvalstīm Norvēģija ir atbalstījusi Baltijas valstu bruņoto spēku attīstību. Ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā latviešiem ir viegli saņemt darba un uzturēšanās atļauju Norvēģijā un otrādi. Norvēģija vēl vairākus gadus sniegs Latvijai lielu ekonomisku atbalstu caur Eiropas Ekonomiskās Asociācijas fondiem.

Vairāki apgādi, piemēram, „Atēna”, „Norden AB”, „Nordik”, „Zvaigzne ABC” un „Daugava” izdod norvēģu un citu ziemeļvalstu daiļliteratūru. Tādēļ mūsdienu norvēģu autori, piemēram,  Herbjerga Vasmū (Herbjørg Wasmo), Ēriks Fosness-Hansens (Erik Fosnes Hansen), Justeins Gorders (Jostein Gaarder), Eisteins Lenns (Øystein Lønn) un citi, ir pazīstami. Apgāds „Norden AB” ir turklāt izdevis norvēģu valodas gramatiku, vārdnīcu, īpašvārdu atveides vārdnīcu un sarunvārdnīcu.

Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā, kas ir darbojusies Latvijā, kopš pašiem sākumiem, Rikarda Beruga izcilā vadībā pirmajos gados, rīko pasākumus un sekmē sadarbību kultūras, vides un sociālajā jomā. Ziemeļvalstu literatūras bibliotēkā ir norvēģu grāmatas un tiek rīkoti kultūras pasākumi. To organizē arī Latvijas Kultūras akadēmijas Nordistikas centrs, kur ir arī norvēģu un citu ziemeļvalstu valodu mūžizglītības kursi. Valmierā, Rēzeknē un Ziemeļvalstu ģimnāzijā Rīgā var mācīties norvēģu valodu. Universitātes līmenī  norvēģu valodu var studēt Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā. Simtiem latviešu ir dzīvojuši Norvēģijā, piedaloties skolēnu apmaiņas programmās, mācoties tautas augstskolās un studējot augstskolās.

Tūrisms starp abām valstīm arī nav mazs. Kopš 2004. gada AirBaltic veic tiešos lidojumus starp Rīgu un Oslo. Teju vai ikkatra Latvijas tūrisma firma piedāvā braucienus uz Norvēģiju. Autobusu skaits, kas ir  pārripojis norvēģu kalniem, nav nekāds mazais. Mazā latviešu tauta ir starp 10 nācijām, kas visvairāk apmeklējušas Edvarda Griga (Edvard Grieg) māju „Trollheugene” (Trollhaugen) Bergenā!

Ir vairāki pašvaldību sadraudzības projekti, piemēram,  ir sadarbība starp Ārendāli (Arendal) un Rēzekni, starp Allažiem un Vēgōšheiu (Vegårdshei),  un starp Valmieras rajonu un Opplannes filki. Daudzi norvēģu un latviešu kori un deju ansambļi draudzējas. Jau desmit gadus rīko kopīgu Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kora festivālu.

Ir lielas norvēģu investīcijas Latvijā. Uz ielām redzam norvēģu veikalus daudzās Latvijas pilsētās. No Norvēģijas Latvija importē zivis, naftas produktus un tehniku, bet Norvēģija no Latvijas koksni, ķīmiskos produktus un tekstilu izstrādājumus.

Mūsdienās starp Norvēģiju un Latviju ir ļoti ciešas saites. Neapšaubāmi, stiprāk nekā jebkad agrāk.

Mūsdienās starp Norvēģiju un Latviju ir ļoti ciešas saites. Neapšaubāmi, stiprāk nekā jebkad agrāk. Sadarbība ir plaša, ne tikai valsts līmenī, starp pašvaldībām, organizācijām un uzņēmumiem, bet, jo svarīgāk, starp abu valstu iedzīvotājiem.

2005

Literatūra

  • Garstein, Oskar. Klosterlasse. Stormfuglen som ville gjenerobre Norden for katolisismen. Oslo: Thorleif Dahls Kulturbibliotek, 1998.
  • Igals, Fr. Kurzemnieku kolonijas Norvēģijā. // Brīvas Zemes Ilustrētais Pielikums – 1934. – Nr. 21-23.
  • Jordan, Sabine. Niederdeutsches im Lettischen. Bielefeld: Verlag für Regionalgeschichte, 1995.
  • Karkonens-Svensons, Snorre. Norvēģu dramaturģija un tās interpretācija Baltijas valstīs// Norvēģu dramaturģija un tās interpretācija Baltijas valstīs (sast. S. Karkonens-Svensons). Rīga: Norden AB, 2004. 15.-24. lpp.
  • Krūmiņš, Krišjānis. Nevalstiskās organizācijas Norvēģijā, kuras veicina sakarus starp Norvēģiju un Latviju.  Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura darbs. Rīga: manuskripts, 2004.
  • Lāms, Edgars. Mūžīgais romantisms. Jāņa Akuratera dzīves un daiļrades lappuses. Rīga: Zinātne, 2003.
  • Nuķe, Anita. Norvēģijas trimdas periods Kārļa Skalbes dzīvē un daiļradē. LKA Bakalaura darbs. Rīga: manuskripts, 2000.
  • Okkupasjon av Holberg//Dagbladet, 9. februar 1933, Nr 33, side 2
  • Rainis J. Runas un intervijas. – Rīga: Zinātne, 1993.
  • Rupjā, Sintija. Norvēģijas un Latvijas politiskās attiecības no 1918.–2004. gadam. Latvijas Kultūras akadēmijas Bakalaura darbs. Rīga: manuskripts, 2004.
  • Simensen, Jarle (Hrsg.). Deutschland-Norwegen. Die lange Geschichte. Oslo: Tano Aschehoug, 1999.
  • Stepiņš Laimonis. Latviešu un norvēģu literārie sakari. – Rīga: [manuskripts], 1987.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *