28. August, 2014
Dzīvoju pilsētā, kur bieži līst. Taču laika apstākļiem piemērotu drēbju man tikpat kā nekad nav. Lietus laikā pielijušiem matiem pa ceļam uz universitāti eju cauri Bergenas iepirkšanās centram, lai vismaz uz pāris minūtītēm pabūtu sausumā un siltumā. Bieži vien uz sola iepretim kancelejas preču veikalam sēž divi veči, uz kuriem neuzkrītoši noskatos. Abiem gadu astoņdesmit. Abu sejas liecina par bagātu dzīvi. Garākais vienmēr nēsā naģeni, bet otrs mēdz smiedams liekties uz priekšu. Man pietrūkst drosmes, citādi būtu apstājies, apsēdies viņiem blakām un palūdzis – pastāstiet! Arvien biežāk skatos uz cilvēku kā dārgumu lādi ar stāstiem. Jo vecāks cilvēks, jo lielāka lāde. Nezinu, kāpēc nespēju sadūšoties. Gan jau viņi labprāt man pastāstītu par savu dzīvi – patiesus stāstus vai pekstiņus. Nav svarīgi. Svarīgs ir stāsts. Dzīvais cilvēks, kas stāsta, mūs visus saista. Tas var būt sirmgalvis, kas atminas dzīvi, visas pieredzētās bēdas, laimes mirkļus un pagrieziena punktus. Draugs, kas izstāsta kādu smieklīgu atgadījumu. Mamma vai tētis, kas lasa priekšā no grāmatas. Dzīvā cilvēka stāstītais mūs saista. Tā bija arī senajā Islandē.
Vārds sāga ir darināts no senskandināvu darbības vārda segja, kas nozīmē ‘teikt’, un etimoloģiski saistīts arī ar vārdu ‘sacīt’. Sāgas ir kaut kas pastāstīts, sāgas ir stāsti. Par sāgu varētu dēvēt garāku islandiešu viduslaiku prozas darbu, bet, protams, ar to gaužām maz ir teikts. Lai varētu pateikt vairāk, vajag vairāk vārdu. Un vārdi veido šo tekstu.
Sāga nav nekāds nedzirdēts vai latviešiem grūti izrunājams vārds. Pēdējos gados to latviski dzird, runājot par Stefānijas Meieres Krēslas sāgu, Stīga Lāršona Millenium sāgu, Harija Potera sāgu, Tolkīna Gredzenu pavēlnieka sāgu. Presē daudz rakstīts par airBaltic sāgu. Visos šajos gadījumos ir runa par garu notikumu virknējumu grāmatā, filmā vai – airBaltic gadījumā – faktiem iz reālās dzīves. Tai visā ir arī zināma līdzība ar īstajām sāgām.
Sāga ir literārs žanrs. Pavisam īpašs žanrs pasaules literatūrā, lappušu skaita ziņā ne pārāk apjomīgs un īpaši saistīts ar vienu mazu tautu. Līdzīgi kā latviešiem, kuriem dainas ir nacionālās identitātes un nacionālā zīmola sastāvdaļa, arī islandiešiem ir savs lepnums – sāgas, un viņi arī nekautrējas skandināt, ka Islande ir sāgu sala. Par spīti tam, ka sāgu autori bieži vien nav zināmi, sāgas atšķirībā no dainām tomēr nebūtu gluži ierindojamas pie folkloras, bet gan pie daiļliteratūras, ja nu mums rastos vajadzība vilkt žanru robežas.
Sāgu iedalījums
Sāgas žanra darbus var iedalīt vairākos veidos. Par izejas punktu var ņemt vietu, kur tās radušās – Norvēģijā vai Islandē. Protams, var prātot par to, vai jūra starp šīm zemēm un tas vien, ka mūsdienās ir divas nācijas, ir pietiekams iemesls, lai tik stingri šķirtu, jo sakari sāgu tapšanas laikā bija itin cieši. Jāpatur prātā, ka islandieši paši tikai pārsimt gadus agrāk bija ieradušies no Norvēģijas, viņi runāja un rakstīja vienā valodā ar norvēģiem. Bet Norvēģijai raksturīgas ir karaļsāgas par Norvēģijas karaļiem, kurpretim Islandei ir īpašs apakšžanrs, kas attīstījās mazliet vēlāk – tās saucamās islandiešu sāgas.
Bieži vien sāgas iedala pēc darbības vietas un laika. Karaļsāgas par Norvēģijas karaļiem noris laikposmā no visdziļākās senatnes līdz sāgu rakstīšanas laikam, bet pārējās sāgas raksturo laiks, kad notiek darbība. Senlaiku sāgās stāstīts par laikposmu vēl pirms skandināvu apmešanās Islandē, tāpēc darbība notiek arī Skandināvijā un citur. Vēl ir laikabiedru sāgas, kas norisinās sāgu pierakstīšanas laikā, t.i., pēc 1100. gada, un tajās bieži vēstīts par tālaika bīskapiem. Laika ziņā pa vidu šīm divām grupām ir jau minētās islandiešu sāgas – tām pieskaitāma arī Ingas Bērziņas tulkotā Hravnkela Freijgodes sāga. Islandiešu sāgas ir dzimtu sāgas par ļaudīm, kas dzīvoja Islandē pirmajā pusotrā gadsimtenī pēc salas kolonizēšanas. Sāgas vēsta par dzimtu vairākās paaudzēs vai arī par vienu cilvēku, par viņa dzīvesgājumu. Tās stāsta par vēsturiskām, reālām personām, par zemniekiem un strādniekiem, vikingiem un tirgoņiem, skaldiem un vergiem, vīriešiem un sievietēm. Par islandiešu sāgām tās sauc tāpēc, ka tās vēsta par islandiešiem un raksturo laikmetu, kad islandiešu sabiedrība vēl tikai veidojās. Islandiešu sāgu tapšanas posms ir no 13. gs. sākuma līdz 14. gs. vidum – tātad pārsimt gadus pēc notikumiem, par kuriem tās vēsta. Tieši šīm sāgām, no kurām ir saglabājušās ap trīsdesmit (ja pieskaitām vēl dažus īsākus tekstus, tad uz pusi vairāk), šai tekstā pievērsīšos visvairāk.
Šķietamais autorības trūkums
Man uz rakstāmgalda stāv lampa. Liela, ovāla. Tā ir no septiņdesmitajiem gadiem un savā ziņā atgādina NLO. Jauka dāvana – kāds labs draugs to atvilka nez no kurienes, laikam jau mākslas akadēmijas bēniņiem. Prātojot par to, nākas secināt, ka lampas izskats man sniedz ne mazāku estētisku baudījumu kā dažs labs dzejolis vai novele. Bet, ja es tagad gribētu noskaidrot, kas izstrādājis šīs lampas dizainu, mani sagaidītu elles darbs, un nebūtu nemazākās jausmas, kur šīs ziņas meklēt. Katrā ziņā manā grāmatplauktā nestāv „Padomju lampu dizaina enciklopēdija” trijos sējumos. Un jāteic, ka mums ir daudz šādas mākslas apkārt. Vai zinām, kā sauc komponistu jaunākajiem hitiem, kas pielipuši simtiem miljoniem cilvēkiem visā pasaulē? Bet kurš uzrakstījis pēdējo romānu, kuru ar baudu izlasījām – to gan zinām. Mūsdienās ir mākslinieki, kas ir anonīmāki par citiem. Bet rakstnieks reti kad ir starp anonīmajiem. Protams, atradīsies kāds emuārists, daža laba grāmata izdota ar pseidonīmu, bet tomēr. Mūsdienu literatūrā autors ir svarīgs – viņu aicina uz grāmatas atvēršanas svētkiem, uz skolām tikties skolēniem aktu zālē, viņš sniedz intervijas televīzijā un radio. Šādu uzmanību prozas autors viduslaiku Islandē nebaudīja. Un pēc tādas arī nekāroja. Tolaik prozas rakstnieks bieži palika nezināms, krasi atšķirdamies no mūsdienu autora ne vien ar anonimitāti, bet arī rakstnieka lomu gala produkta tapšanā. Senais rakstnieks vienlaikus varēja būt oriģināldarba autors, mutvārdu pierakstītājs, tekstu apkopotājs, redaktors un arī mākslinieks-noformētājs.
Tālā senatnē Ziemeļvalstīs vienīgā rakstība bija samērā skopie rūnu iegrebumi, un nevar īsti runāt par īpašu rakstības nozīmi sabiedrībā, pirms nāca kristietība un jauna tehnoloģija, kad ar tinti sāka rakstīt latīņu burtus uz teļādām. Atšķirībā no mutvārdu literatūras sabiedrības ar rakstību darbs nav jāpārrada – pēc uzrakstīšanas darbs eksistē fiziski. Tālaika situācija tomēr atšķiras ne vien no pirmskristiešu perioda, bet arī no mūsdienām, kad grāmatas tiek izdotas lielos metienos. Lielpilsētu mikrorajonu daudzdzīvokļu namos atrodamās ģimenes bibliotēkas apjoma ziņā krietni vien pārspēj viduslaiku klostera krājumus. Sāgas un citus tekstus pierakstīja lasīšanai priekšā. Piemēram, senskandināvu vēstules ievadīja ar sveicienu gan tiem, kas vēstuli redz, gan tiem, kas vēstuli dzird. Lasīšana priekšā bija izklaide Islandes bagātajās viensētās. Bet kāpēc bagātajās? Rakstīt, likt rakstīt vai turēt īpašumā manuskriptus tajos laikos būtu varbūt tas pats, kas mūsdienās atļauties koši sarkanu Ferrari. Kas tāds ne katram ir pa kabatai. Skaidra lieta, ka manuskriptu rakstīšana bija laikietilpīgs un dārgs darbs. Papīra nebija, un teļāda nav nekāds lētais prieks. Nodarbošanās ar rakstīšanu un grāmatu turēšana savā īpašumā noteikti saistījās ar lielu prestižu.
Tā kā darbus pārrakstīja, katrs eksemplārs bija unikāls, kā dēļ vairākas sāgas eksistē dažādos variantos. Precīza kopija jau arī nebija nekāds mērķis. Rakstītājs kaut ko pierakstīja klāt un, ja apnika rakstīt, tad kaut ko izlaida. Autortiesību nebija, turklāt rakstītāji mudināja savus pārrakstītājus darbu uzlabot, ja viņiem likās, ka pārrakstītāji varētu labāk zināt, kā tur īstenībā bijis, tā liecinot par mutvārdu tradīcijas klātbūtni. Šādu uzlabojumu mērķis bija panākt, lai tekstā stāstītais pēc iespējas tuvotos patiesībai. Lai arī šur tur parādās pa burvestībai, kāds trollis vai kas cits, kas varbūt neatbilst mūsu izpratnei par to, kas pasaulē var notikt, islandiešu sāgu autors un viņa mērķauditorija ticēja vēstījumam. Tolaik tā nebija nekāda fikcija.
Sāgu pētniecības vēsturē figurē dažādi viedokļi par sāgas autoriem. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka sāgas ir pierakstīta mutvārdu tradīcija un būtu pieskaitāmas pie folkloras, jo, raugi, esot bijuši sāgas stāstītāji, kas veselas sāgas iemācījušies no galvas un stāstījuši. Jāatgādina jau pieminētais apstāklis, ka autori ir anonīmi. Bet vairākām sāgām ir diezgan kompleksa forma, un pastāv arī cits viedoklis, proti, ka sāgas sakņojas īsos mutvārdu stāstos, ko autors savirknējis kopā. Arī sāgu stils kalpojis par argumentu tam, ka sāgas ir cēlušās no mutvārdu tradīcijas. Savukārt islandiešu pētnieki centušies pierādīt pretējo, proti, ka sāgas ir radoša autora garadarbs. Nav divu domu par to, ka mutvārdu tradīcijai ir sava loma, bet tāpat sava loma ir arī autora daiļradei.
Sāgu laika cilvēkam ir svarīgs vēsturiskais patiesums, mūsdienu lasītājam – mākslinieciskais. Mūsdienās sāgas lasām kā daiļliteratūru, bet pilnībā tās norakstīt kā vēstures avotu arī nevajag, jo tās sniedz vērtīgas ziņas par sava laika mentalitāti un sabiedrību. No mūsdienu žanriem sāga, iespējams, visvairāk līdzinās biogrāfiskajam romānam, kur autors bieži vien vēlas sniegt ticamu un arī baudāmu stāstu par cilvēku, kas ir dzīvojis.
Sāgu Snorre
Mana saikne ar sāgām ir īpaša ar to, ka tās saistās ar vārdu Snorri, ko man devuši vecāki. Ir tikai viens pavisam slavens Snorre, un tas ir islandietis Snorre Sturlasdēls, Ziemeļvalstu viduslaiku literatūras dižākais autors. Viņš man ir ne vien vārdabrālis, bet arī ir glābiņš, iepazīstoties ar zviedriem: ja viņi skolas literatūras stundās ir bijuši klāt ar miesu un garu, tad zina, ka tāds personvārds cilvēkam tik tiešām ir iespējams. Nezinātāji gan tik tikko valda smiekliņus, jo zviedriski snorre atbilst latviešu vārdam krāniņš, kad tas lietots anatomiskā nozīmē. Tieši šī iemesla dēļ mūsu ģimene no Oslo pārcēlās uz Dāniju, kad man bija desmit gadu un mammai tika piedāvāts darbs ar iespēju izvēlēties starp posteni Kopenhāgenā vai Stokholmā. Nu, skolā tiku apcelts šā kā tā, bet vismaz ne sava vārda dēļ.
Snorre Sturlasdēls (Snorri Sturluson, 1179-1241) ir ne vien dižs autors, bet arī pirmais nozīmīgais literatūras teorētiķis Ziemeļvalstīs. Viņa sacerētā Jaunākā Eda vienlaikus ir gan literatūras teorijas darbs, kur apcerēta skaldu dzeja, gan arī literārs darbs ar šādas dzejas piemēriem 100 dažādos pantmēros. Latviski no Jaunākās Edas pagaidām ir izdots tikai Gilves acumalds Ulža Bērziņa atdzejojumā, un šobrīd Uldis darina Augstā runas (Hávamál) un Zintnieces pareģojumu (Vǫluspá) no Vecākās Edas, kam nav zināma autora. Snorres spalvai pieder arī Pasaules loks (Heimskringla)– norvēģu karaļu sāgu cikls. Viena no svarīgākām ir sāga par Svēto Olāvu (Óláfr Haraldsson, 995-1030), karali, kurš pirms diviem gadu simteņiem kristījis Norvēģiju. Par viņu jau tapuši arī citu rakstu pieminekļi. Snorres Sturlasdēla sāgās tomēr parādās psiholoģiskais reālisms, atstumjot reliģisko mistiku tālākā plānā. Viņa rakstības stils atgādina islandiešu sāgas, un viņš, iespējams, bijis arī Egila sāgas autors, kas tradicionāli tiek uzskatīta par islandiešu sāgu, tātad būtībā anonīmu. Par šo sāgu latvieši ir dzirdējuši visvairāk, jo viena tās epizode norisinās Kursā, kur Egils esot sirojis 925. gadā.
Izdzīvot, lai izstāstītu
Islandiešu sāgu stāstītājs bieži atsaucas uz avotu, no kura viņš par stāstu uzzinājis, piemēram, uz aculiecinieku, kas bijis klāt notikumos, lai vairotu ticamību. Tāpēc arī ir jābūt kādam, kas izdzīvo kuģa avārijā vai noklausās slepenu sarunu, lai rastos iespaids, ka stāstītājs vispār to var izstāstīt. Notiekošo viņš nekomentē un nevērtē, neko nenosoda un neatbalsta, un tādēļ lasītājam pašam jāspriež par rīcības ētiskumu un personu rīcības motīviem. Ko cilvēki domā vai jūt, tekstā netiek pateikts, bet gluži kā filmā tas jāizsecina no cilvēka teiktā, viņu rīcības un paskata. Viszinoša autora te nav.
Stāstītājs nemin sevi pirmajā personā, lai nenovērstu lasītāju uzmanību no darbības. Palaikam tomēr parādās pa komentāram. Komentāri var būt par agrāko laiku paražām (ja tās atšķiras no 13. gadsimta, kad sāgas tikušas pierakstītas), vai par to, kādas pēdas ir saglabājušās, piemēram, kur var atrast kāda varoņa kapa kalniņu vai kādas ēkas drupas. Lūk, piemērs no Hravnkela sāgas:
Bet Einaru lika apglabāt nogāzē uz rietumiem no ganībām un uzcelt vardu pie kapa. To tagad sauc par Einaravardu, un pēc tās nosaka launagu ganu mājās. (Hravnkela Freijgodes sāga, 6. nodaļa)
Skopošanās suģestējošais skaistums
Kādreiz Ernestam Hemingvejam jautāts, vai viņš spētu uzrakstīt noveli īsāk nekā desmit vārdos. Rakstnieka veikums skanēja šādi – „For sale. Baby shoes. Never worn”, jeb Pārdodam zīdaiņu kurpes. Nekad nav valkātas. Tikai dažos vārdos ir pateikts liels stāsts ar spēcīgu emocionālo lādiņu. Arī sāgu stilam piemīt šāds kodolīgums. Liekais ir nogriezts vai varbūt arī tur nemaz nav bijis. Tas sakāms ne vien par valodu, bet arī saturu. Garus laikposmus var gluži vienkārši apkopot vienā teikumā, piemēram, pasakot, ka toziem (vai pāris gados) nekas dižs nenotika. Dabas apraksti atrodami gandrīz tikai vienīgi tad, ja tiem ir sava loma sižetā, piemēram, var būt minēti laika apstākļi.
Dialogi ir spraigi un bieži vien atrodami sāgas kulminācijas vietās, reizumis arī skaldu dzejā, it īpaši sāgās, kas vēsta par skaldu dzīvi. Sāgas ir saistītas ar tālaika literatūru Eiropā, bet atšķiras tieši ar literāro rotājumu trūkumu, kas senskandināvu literatūrā tomēr pārpārēm atrodams citā žanrā – kvādos. Reizēm šķiet pārsteidzoši, cik sausi un strupi sāgās izstāstīti svarīgākie momenti, bet tieši tas izraisa zināmu efektu (citreiz gan var gadīties arī otrādi, kas var būt kāds pārspīlējums).
Sāgas lielākoties ir traģisma pilnas, tomēr bieži vien ironijas un karātavu humora sāgās netrūkst. Njāla sāgā Hlīdarendes Gunnara mājas ir aplenktas, un Torgrīms, viens no uzbrucējiem, uzrāpjas augšā uz jumta, lai pa spraugu varētu paskatīties, vai Gunnars ir mājās. Augšā viņu pa spraugu viduklī savaino āva. Ievainotais nonāk lejā, nostreipuļo pie pārējiem, kas jautā: „Nu, vai Gunnars ir mājās?”. „Ejiet paši paskatīties”, Torgrīms atbild, „vienīgais, ko zinu ir tas, ka viņa āva bija mājās”. To pateicis, viņš nokrīt miris. Savukārt Droplaugasdēla sāgā kādam vīram ar zobenu nocērt apakšlūpu. Savam pretiniekam viņš bilst: „Es jau īpaši glīts nebiju, bet skaistāku tu mani neesi padarījis”. Un tad viņš paņem bārdu mutē un to tur ar zobiem, lai apturētu asiņošanu.
Sāgās ir jūtama runātās valodas klātbūtne. No rakstītāja puses tas ir ar nolūku, jo sāgas lasīja priekšā un bija svarīgi, lai tās atgādinātu mutvārdu stāstītāju. Islandiešu sāgu valodas iezīmes atspoguļo tās uzdevumu – izklausīties pēc mutvārdu stāsta. Tāpēc valoda ir sintaktiski vienkārša, palīgteikumu nav daudz, kā arī vārdu krājums nav īpaši bagātīgs. Reizumis atkārtojas vārdi vai frāzes kā uzsvērums vai norāde uz notikumiem, kas tikai būs, lai kāpinātu spriedzi. Valoda ir vienkārša bez izpušķojumiem; nedaudzie īpašības vārdi, kurus tomēr tekstā izmanto, tādējādi iegūst jo lielāku nozīmi. Līdzīgi kā runātajā valodā tajā ir daudz idiomātisku teicienu jeb frazeoloģismu. Bieži vien vairāk uzmanības tiek tieši detaļām pirms un pēc kāda liela notikuma, piemēram, kaujas. Vērojama arī savdabīga laikmija starp vēstījumu tagadnē un pagātnē. Daži pētnieki to salīdzinājuši ar filmas kameru, kur tagadnes formas lietojums funkcionē kā tuvplāna bilde un aculiecinieka stāsts, kurpretim pagātne lietota, kad ir attālinātāks vēsturnieka skats.
[vimeo 36407579 w=500 h=281]
Sāgas cilvēka psihes nianšu palete
Interesanta ir vieta, kas sāgās atvēlēta cilvēkam. Dažās sāgās personāžs ir lielum liels, piemēram, Njāla sāgā vārdā saukti 600 cilvēku, citās ir viens galvenais varonis. Darbība norisinās senos laikos, kad bija citi tikumi un skats uz pasauli. Tas daļēji varētu likt mums šķēršļus un radīt apgrūtinājumus sāgu izpratnē, ja uzreiz ķeramies sāgai klāt bez ievada. Vienlaikus sāgas ir pārsteidzoši mūsdienīgas ar savu psiholoģisko reālismu. Šai ziņā tās jūtami atšķiras no citas viduslaiku literatūras. Sāgās nav tik daudz jūtams melnbaltais iedalījums, kas dominē daudzviet citur tā laika literatūrā, bet gan pārsteidzoši mūsdienīgi atainoti psiholoģiski un ētiski daudzšķautņaini cilvēki. Personāža psiholoģiskās nianses atklājas runā un darbībā; nodomi un jūtas netiek pateiktas priekšā. Acīgs lasītājs ierauga, ka aiz nedaudzajiem vārdiem slēpjas kaut kas vairāk.
Torbjorns Hola pusē padzird par sava dēla Einara nāvi. Viņam šī ziņa ķērās pie sirds. Torbjorns kāpj nu savā zirgā, jāj pāri uz Adalbolu un prasa, lai Hravnkels izpērkot puiša nāvi. (Hravnkela Freijgodes sāga, 7. nodaļa)
Sāgas uzbūve
Viens no svarīgākajiem sāgas uzbūves principiem ir hronoloģiskums – vēstījums noris hronoloģiskā secībā. Darbība aptver vienu vai vairākas paaudzes. Līdz ar to Hravnkela sāga nav gluži tipiska, jo tā ir tematiski koncentrētāka nekā citas sāgas. Biežāk ir vairāki stāsti par dažādiem savstarpēji saistītiem cilvēkiem, piemēram, radiniekiem vai draugiem. Sāgas vēsta par cilvēkiem, kas ir reāli dzīvojuši, par klausītāju senčiem. Tādēļ bieži vien sāgās ir atrodams plašs „ciltsrakstu” uzskaitījums.
Iepazīstinot ar jaunu personu, sāgās bieži vien tiek sniegts tāds kā varoņu CV, kur ir sīkas ziņas par dzimtas piederību, dzīvesvietu, sociālo statusu un prasmēm, kā arī kas tāds, ko mūsdienās dzīvesgājumā neiekļaujam – izskats vai psihiskais raksturojums. Hravnkela sāgā Torkels tiek raksturots šādi:
Pirmais bija slaiks no auguma, bet ne visai plecīgs, lapu zaļā apmetnī un greznu zobenu rokā, asiem sejas vaibstiem un iesārtu vaigu, izskatīgs, ar gaiši brūniem, kupliem matiem. Šo vīru varēja viegli pazīt jo viņam kreisajā pusē bija palsa matu cirta. (Hravnkela Freijgodes sāga, 9. nodaļa)
Tipiska sāgas uzbūve ir šāda – ir ievads ar ģenealoģiju un ģeogrāfiskais novietojums, pēc tam nāk konflikts, kas novests līdz kulminācijai, tad seko atriebība un pretatriebība, bet beigās – izlīgšana un nobeigums. Sāgu dzinējs un darbības virzītājs ir konflikts, kas saistīts ar indivīdu un arī ar sociālekonomiskajiem apstākļiem. Sāgas stāstījums balstās uz vai ir atkarīgs no konflikta: tā sākumu, attīstību un atrisināšanu. Konflikta atrisinājums ir islandiešu sāgu būtība. Par piemēru varam ņemt šo pašu Hravnkela sāgu. Ievadā tiek precīzi noteikta darbība laikā un vietā – norvēģu karaļa Haralda Skaistmaša laikā un Austrumislandē. Sākam ar Hravnkela tēvu, Hallfredu, kas ar savu ģimeni dodas uz Islandi. Hravnkels uzaug un kļūst par ietekmīgu vīru tajā apkārtnē. Līdzīgi kā pasakās arī Hravnkela sāgā tiek uzstādīts noteikums. Hravnkels piekodina, lai neviens nejātu ar Frejkrēpi, dārgāko, kas viņam ir. Hravnkels piedraud ar nāvi tam, kas šo aizliegumu neievēros. Konflikts izceļas tad, kad gans Einars bez atļaujas aizņemas Freijkrēpi. Hravnkels par to Einaru nogalina. Einara tēvs Torbjorns un Hravnkels lepnuma dēļ nespēj vienoties par atlīdzību. Torbjorna līdzgaitnieks Sāms panāk, ka Hravnkels tiek tiesāts tingā, viņi likuma aizsegā moka Hravnkelu un padzen viņu no mājām. Bet Hravnkels kļūst vēl ietekmīgāks nekā iepriekš un vēlāk, kad rodas izdevība, briesmīgā veidā atriebjas Sāmam – tiek nostrādāta pretatriebība. Sāmam beigu beigās nākas atzīt sakāvi un to, ka Hravnkels stāv viņam pāri. Citas sāgas ir saistītas ar ceļojumiem, kam parasti trīs daļas – prombraukšana no Islandes, pārbaudījumi un pārdzīvojumi ārzemēs un, visbeidzot, pārnākšana mājās.
Gods un kauns ir atslēgas vārdi rīcības izpratnei, jo godpilna atmiņa pēc nāves bijusi kas svarīgāks par dzīvību. Iesākumā valda miers un savstarpējā cieņa, bet tad miers daudzu un dažādu apstākļu dēļ tiek iztraucēts. Godu var aizskart, kaut ko pasakot ne tā, kā vajag, uzvedoties bezkaunīgi, vai arī to var aizskart fiziski, ar tīšu vai netīšu sitienu. Hravnkela sāgas strīdus iegansts ir zirgs. Līdzsvars ir izjaukts, un cieņas vairs nav – tas noved pie atriebības.
Viens no rakstītāja svarīgākajiem literārajiem paņēmieniem sāgās ir zīmes par nākotni, sapņi un pareģojumi, kas, reiz parādījušies sāgā, piepildīsies neatkarīgi no personu centieniem. Šis literārais paņēmiens ir saistīts ar tālaika mentalitāti, kur ticība liktenim ieņēma lielu nozīmi. Sāgās liktenis var būt nesaudzīgs arī pret labajiem varoņiem.
Pirms un pēc sāgām
Lai arī sāgu varoņu liktenis bieži vien ir sūrs, pašām sāgām liktenis ir bijis vēlīgāks, tās ir kļuvušas par īpaša žanra dārgumu, kā elegantu retroautomobili pasaules literatūras žanru garāžā. Taču neba sāgas literāri tukšā vietā radušās. Sāgu ietekmju avoti ir vairāki. Islande viduslaikos nebija izolēta, islandieši ceļoja un nonāca saskarē ar viduslaiku literatūru, ar franču viduslaiku bruņinieku romāniem, kas piedzīvoja uzplaukumu 12. gadsimtā, kā arī ar klasiskās literatūras darbiem. Islandes Tingeiras benediktiešu klosterī jau minētajā 12. gadsimtā tapa arī prozas darbi gan latīņu, gan senskandināvu valodā. Norvēģijā parādījās tulkojumi no franču un latīņu valodas, pa daļai pateicoties uz ārpasauli vērstajai kultūras politikai, kuru īstenoja karalis Hokons IV (1204-63, karalis no 1217.g. līdz mūža beigām). Tātad laicīgā viduslaiku proza ir ietekmējusi islandiešu sāgas. Cits ietekmes avots ir stāstniecības tradīcija, kuru centušies ievērot sāgu autori. Šis apstāklis arī nosaka islandiešu sāgu raksturu – tās ir iezīmīgas ar to, ka pārstāv mutvārdu tradīcijas turpinājumu, pretendē uz vēsturisku patiesumu un to stāstītājs ir objektīvs. Citi ietekmes avoti ir bijuši nostāsti par svētajiem un leģendas.
Gan indivīda, gan nācijas identitātes meklējumos allaž raugāmies pagātnē, lai definētu, kas esam. Lai cik ļoti sāgu laika domāšanas veids un sabiedrības iekārta un tikumi arī atšķirtos no vēlākajiem laikiem, tomēr vikingu laiki ir allaž tikuši apbrīnoti. Tūkstošgades attālums laikā licies īsāks nekā dažu soļu attālums pāri robežai pie kaimiņtautas. Tā sāgas ir spēlējušas svarīgu lomu skandināvu un islandiešu identitātes būvē, pat Vācijā sāgām ir bijusi politiska nozīme. Interesants piemērs tam ir pēdējais vācu imperators Vilhelms II (1859-1941), kas bijis stāvā sajūsmā par sāgu pasauli. Vikingu pasaules harizma viņu ik vasaru līdz pat Pirmajam pasaules karam aizvedusi uz Norvēģijas fjordiem, kur viņš arī mazajā ciemā Vangsnēsā licis uzcelt 22 metrus augstu pieminekli Fritjofam drosmīgajam no Fritjofa sāgas (viena no senlaiku sāgām). Pavisam viņš Norvēģijā pavadīja divus gadus. Savukārt nacistu laikos sāgas izmantotas dižģermāniskuma ideoloģijas veidošanai. Bet vislielākā nozīme sāgām ir Ziemeļvalstīs. Jau Renesanses laikā tika iztulkotas Snorres karaļsāgas, un Ziemeļvalstu lepnā senatne aizvien ir sajūsminājusi 19. gadsimta nacionālā romantisma un nacionālās kustības dalībniekus. Nav brīnums, ka Bjērnstjernes Bjērnsona sarakstītajā Norvēģijas himnā sāgas tiek pieminētas jau pirmajā pantā. Arī dižākie skandināvu stāstnieki smēlušies iedvesmu sāgās – Augusts Strindberjs, Selma Lāgerlēva, Henriks Ibsens, Sigrija Unsete, Ādams Ēlenšlēgers. Lieki bilst, ka pašu islandiešu prozā sāgu ietekme jūtama, piemēram, Halldora Laksnesa darbos. Attālums laika ziņā ir liels, mainījušies ir gan tikumi, gan domāšanas veids, mūsdienās dominējot liberālām vērtībām, tomēr islandieši vēl joprojām ir rakstītā vārda nācija, un ir tā tauta pasaulē, kas visvairāk lasa.
Sāgu sakarā ieraugām tulkošanu kā literāro impulsu maģistrāli – Eiropas viduslaika literatūras tulkojumi spēlējuši būtisku lomu sāgu attīstībā, bet pašu sāgu tulkojumi Ziemeļvalstu literatūrā iedvesmojuši daudzus jo daudzus – sākot ar 19. gadsimta dižgariem līdz pat mūsdienu autoriem. Islandiešu skolēni lasa senskandināvu tekstus oriģinālā, tiesa, ne bez grūtībām, bet pārējiem skandināviem sāgas jālasa tulkojumā.
Oranžā brošūra
Redzu oranžo Gunnlauga Čūskasmēles sāgas izdevumu uz sava skolas sola. Sāga par viens no islandiešu skaldiem. Tūlīt to atvēršu pirmo reizi. Vāku grezno kokgriezumi no kādas stāvkoku baznīcas. Noformējums liecina, ka apgāds pārpublicējis šo izdevumu jau divus trīs gadu desmitus. Atvērām visi, lasījām. Un šī obligātā literatūra spēja mūs, pubertārus pusaudžus, uzrunāt. (Bez šaubām līdzēja arī mūsu skolotājas stāstījums un komentāri – viņa bija skarba dāma, tomēr erudīta.) Tā bija mana pirmā sāga, taču ne pēdējā. Daudz kas ar islandiešu sāgām nav pilnībā skaidrs. Kas tās rakstījis, kāpēc īsti rakstījis un kam? Bet ir skaidrs, ka tās pieder pasaules literatūrai. Un tām būtu jābūt pieejamām it visiem. Arī latviešu valodā.